16. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja ir

noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

punktu). Saeima atbildes rakstā nav norādījusi pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi: ja Saeimas atbildes

rakstā nav norādīts, kāds ir ar apstrīdēto normu noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis, Satversmes tiesai

ex officio ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas

apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji -

neesību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu un 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja piekrīt tam, ka apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Proti,

ar apstrīdēto normu tiek nodrošināta konstitucionālo vērtību

aizsardzība un sabiedrības drošība (sk. lietas materiālu 6.

lp.). Savukārt lietā pieaicinātās personas norāda, ka,

vērtējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, apstrīdētā

norma jāvērtē kopsakarā ar OCTA likuma mērķi. OCTA likuma mērķis

nav iedrošināt personas nepildīt tām likumā noteiktos pienākumus

(sk. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

viedokli lietas materiālu 103. lp. un Biedrību viedokli

lietas materiālu 115. lp.).

Atbilstoši Satversmes 68. panta nosacījumiem līdz ar Latvijas

pievienošanos Eiropas Savienībai Eiropas Savienības tiesības ir

kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu.

Attiecīgi likumdevējam, pieņemot tādas tiesību normas, ar kurām

nacionālajā tiesību sistēmā tiek ieviestas Eiropas Savienības

direktīvu prasības, ir jāievēro vispārējie tiesību principi un

citas Satversmes normas, kā arī Eiropas Savienības tiesību

principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu).

OCTA sistēma atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu

prasībām kalpo mērķim aizsargāt cietušo trešo personu intereses,

liekot nodrošināties pret neparedzamām sekām, kādas var rasties

pēc ceļu satiksmes negadījuma. Eiropas Parlamenta un Padomes

direktīva 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par

civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko

transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu

apdrošināt savu atbildību kopumā ir vērsta uz ceļu satiksmes

negadījumos cietušo personu tiesību aizsardzību. Saskaņā ar šīs

direktīvas preambulas 2. punktu civiltiesiskās atbildības

apdrošināšana mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas sakarā ir

jo īpaši svarīga Eiropas Savienības pilsoņiem - gan

apdrošinātajiem, gan ceļu satiksmes negadījumos cietušajām

personām. OCTA likuma mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes

negadījumos cietušo trešo personu intereses un reglamentēt

tiesiskās attiecības starp transportlīdzekļu īpašniekiem,

tiesīgajiem lietotājiem un apdrošinātājiem sakarā ar

transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju civiltiesiskās

atbildības obligāto apdrošināšanu.

Vienlaikus nozīmīga loma OCTA sistēmas efektīvas darbības

nodrošināšanā ir apdrošinātājam, kuram ir tiesības veikt

transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja civiltiesiskās

atbildības apdrošināšanu. Proti, apdrošinātājs pēc ceļu satiksmes

negadījuma izvērtē apdrošināšanas atlīdzības izmaksas pamatotību

un citstarp arī katra ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā

transportlīdzekļa vadītāja atbildību par ceļu satiksmes

negadījuma izraisīšanu. Ja konstatēta apdrošinātā

transportlīdzekļa vadītāja civiltiesiskā atbildība, apdrošinātājs

aprēķina apdrošināšanas atlīdzības apmēru, kas ir pamats lēmuma

pieņemšanai par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu cietušajam

(sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2012. gada 28.

septembra spriedumu lietā Nr. SKC-369/2012).

OCTA likuma 36. panta otrajā daļā ir noteikts ceļu satiksmes

negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītāja pienākums

paziņot par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos apdrošinātājam un

iesniegt aizpildītu saskaņoto paziņojumu, ja ceļu satiksmes

negadījuma apstākļi ir fiksēti, izmantojot saskaņotā paziņojuma

veidlapas. Tas, ka persona šo pienākumu nav izpildījusi un

tādējādi apdrošinātājam nav pieejami abi saskaņotā paziņojuma

eksemplāri, saskaņā ar apstrīdēto normu ir pamats regresa

prasības celšanai.

Apstrīdētā norma nodrošina arī apdrošinātāja tiesību un

interešu aizsardzību gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs,

kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai

personai, nepilda tam OCTA likumā noteiktos pienākumus.

No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmes 116. pantā

ietvertajam leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību

aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

personu tiesību aizsardzība.