8. pants

Pieaicinātās personas - biedrība "Latvijas

Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs" un biedrība

"Latvijas Apdrošinātāju asociācija" (turpmāk -

Biedrības) - piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

tiesvedība lietā ir izbeidzama, kā arī norāda, ka 2017. gada 14.

decembra grozījumi OCTA likumā bija nepieciešami un apstrīdētā

norma bija precizējama, lai novērstu tās formālu piemērošanu.

Biedrības vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārums radies viņas bezdarbības, turklāt

apzinātas bezdarbības, rezultātā. Apdrošinātājam konkrētajā

situācijā neesot bijis iespējas pārliecināties par ceļu satiksmes

negadījuma apstākļiem un novērtēt, vai šā negadījuma rezultātā

tiešām radušies tādi bojājumi, kādus norādījusi cietusī

persona.

Lai apdrošinātājs varētu novērtēt ceļu satiksmes negadījuma

rezultātā radušos zaudējumus un transportlīdzekļu bojājumus, kā

arī pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tā

rīcībā vajagot būt pilnīgai informācijai par šā negadījuma

apstākļiem. Šādu informāciju varot sniegt tikai ceļu satiksmes

negadījumā iesaistīto transportlīdzekļu vadītāji. Turklāt

apdrošinātājam šo informāciju vajagot saņemt pēc iespējas īsākā

laikā. Apdrošinātājam abi saskaņotā paziņojuma eksemplāri esot

nepieciešami ne tikai tādēļ, lai pārliecinātos par ceļu satiksmes

negadījuma apstākļiem, bet arī tādēļ, lai pārliecinātos par to,

ka saskaņotajā paziņojumā viena tā puse nav izdarījusi pašrocīgus

labojumus. Turklāt praksē bieži vien mēdzot būt arī tā, ka viens

saskaņotā paziņojuma eksemplārs ir labāk salasāms nekā otrs.

Apdrošināšanas tiesībās esot spēkā informēšanas atklāšanas

princips. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai šis princips

tiktu ievērots. Proti, apdrošinātājam esot paredzētas tiesības

celt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kurš nav

iesniedzis savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru, jo tādējādi

apdrošinātājs nav varējis operatīvi un vispusīgi izvērtēt ceļu

satiksmes negadījuma apstākļus un pēc iespējas īsākā laikā

pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Tas

saskanot arī ar apdrošināšanas tiesībās spēkā esošo informācijas

pilnīgas izpaušanas principu. Proti, apdrošināšanas ņēmējam esot

pienākums sniegt apdrošinātājam visas ar apdrošināšanas gadījumu

saistītās ziņas, nemelojot vai nenoklusējot svarīgus faktus un

apstākļus.

Apdrošinātājam katrā konkrētajā gadījumā esot pienākums

izvērtēt, vai pastāv regresa prasības celšanas pamats. Regresa

prasības celšanas tiesību izmantošana esot apdrošinātāja -

privāttiesību komersanta - brīva izvēle. Tomēr Biedrības uzskata,

ka apstrīdētā norma bija jāprecizē, lai nepieļautu tās formālas

piemērošanas iespējamību.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apdrošinātājam esot

nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu informāciju par

apdrošināšanas gadījumu, lai tas pieņemtu pamatotu lēmumu par

apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Biedrības uzskata, ka nepastāv

citi, alternatīvi līdzekļi pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā norma esot vērsta uz ātrāku

apdrošināšanas atlīdzības izmaksu un tādējādi aizsargājot

aizskartās ceļu satiksmes negadījumā cietušo personu intereses.

Turklāt OCTA likumā noteiktais pienākums paziņot par

apdrošināšanas gadījumu un attiecīgās regresa prasības celšanas

tiesības neaizskarot arī zaudējumus nodarījušo personu tiesības.

Labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīda tiesībām

nodarīto kaitējumu, jo ceļu satiksmes negadījumā cietušajām

personām, kā arī valsts institūcijām esot iespēja OCTA likumā

noteiktajā termiņā un kārtībā saņemt apdrošināšanas

atlīdzību.

Secinājumu

daļa