9. pants

Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā

norma pēc 2017. gada 14. decembra grozījumu OCTA likumā spēkā

stāšanās zaudējusi spēku.

Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-22-01 12. punktu).

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir

zaudējusi spēku. Šis punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu

Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tomēr likums paredz

Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to

darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne

vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes

tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6.

punktu).

Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un 2) vai

nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 6. punktu un 2017.

gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2016-20-01 5. punktu).