9. pants

1Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā

2norma pēc 2017. gada 14. decembra grozījumu OCTA likumā spēkā

3stāšanās zaudējusi spēku.

4Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

5tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

6piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

7Nr. 2015-22-01 12. punktu).

8Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

9noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

10pasludināšanai ar lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir

11zaudējusi spēku. Šis punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu

12Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

13jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk.,

14piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma

15lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tomēr likums paredz

16Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to

17darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne

18vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram,

19Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības

20izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes

21tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

22nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes

23tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6.

24punktu).

25Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

26daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

27jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un 2) vai

28nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.,

29piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par

30tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 6. punktu un 2017.

31gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

322016-20-01 5. punktu).