10. pants

Pamattiesību

ierobežojums var būt attaisnojams tikai tad, ja tas kalpo

noteiktam leģitīmam mērķim - aizsargāt citas konstitucionāla

ranga vērtības (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu) vai citas svarīgas intereses, kuru

aizstāvēšanai ierobežojums ir vajadzīgs (sk. Satversmes tiesas

2006 .gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.2005-24-01

8.punktu). Tādēļ jāno­skaidro, vai apstrīdētā norma ir

pieņemta leģitīma mērķa labad.

Kā norādīts zinātniskajā

literatūrā, pagaidu ierobežojumi tiesībām streikot var būt

attaisnojami, ja tie noteikti ar mērķi veicināt vispārējo

labklājību un nav pārmērīgs apgrūtinājums strādājošajiem, kuri

vēlas streikot (sk.: The International Cove­nant on Economic,

Social, and Cultural Rights. A Perspective on its Development.

Matthew C.R. Craven, Oxford, Clarendon Press, 1995, p.

285.).

Gan Saeima, gan Tiesībsargs norāda

uz to, ka apstrīdētā norma nodrošina līdzsvaru starp strādājošo

tiesībām streikot un citas personas - darba devēja - tiesībām un

likumiskajām interesēm. Streika dēļ tiek kavēta ražošana un

uzņēmuma darbs, un tā rezultātā darba devējam rodas zaudējumi.

Arī pieteikuma iesniedzējs norāda uz apstrīdētās normas leģitīmā

mērķa pastāvēšanu, tas ir, darba devēja tiesību aizsardzību.

Turklāt streiks var negatīvi skart

"ne tikai tiešos dalībniekus, bet arī nestreikojošos un citas

trešās personas, kā arī sabiedrību" (Vildbergs H.J., Feldhūne

G. Salīdzinošās konstitucionālās tiesības: atsauces

pamattiesībām. Rīga: Eurofaculty, 2001, 59.lpp.). Satversmes

tiesa piekrīt Tiesībsargam, ka streika gadījumā var tikt nodarīts

kaitējums arī sabiedrības ekonomiskajai labklājībai. Tāpēc

apstrīdētās normas mērķis ir ne tikai darba devēja interešu un

tiesību aizsardzība, bet arī sabiedrības labklājības

aizsardzība.

Tādējādi

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - panākt atbilstošu

līdzsvaru starp darbinieku un darba devēju tiesībām un

likumiskajām interesēm un aizsargāt citu personu tiesības.