4. pants

Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) savā atzinumā norāda, ka

tiesības streikot ir viens no līdzekļiem, ko strādājošie var

izmantot, lai veicinātu un aizsargātu savas ekonomiskās un

sociālās intereses. Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības

streikot, taču tiesības streikot neesot absolūtas. Lai šāds

ierobežojums būtu atbilstošs Satversmei, tam jābūt noteiktam ar

likumu leģitīma mērķa labad un izraudzītajiem līdzekļiem jābūt

samērīgiem.

Tiesībsargs uzskata, ka šajā

gadījumā ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas ir, Streiku

likuma 24. panta trešo daļu. Ierobežojums esot noteikts

leģitīma mērķa labad. Kā norāda Tiesībsargs, streiks var

izpausties dažādos veidos, taču pamatā to varot raksturot kā

pilnīgu vai daļēju darba pārtraukšanu. Tādējādi darba devējs

tiekot būtiski ietekmēts, jo streika rezultātā varot rasties

zaudējumi. Tā kā streiks var būtiski skart darba devēja tiesības

un intereses, tad parasti tiesības streikot tiekot regulētas

likumos, nosakot priekšnoteikumus streika uzsākšanai. Ar šādu

regulējumu likumdevējs mēģinot panākt līdzsvaru starp strādājošo

un darba devēja interesēm. Tiesībsargs norāda, ka arī apstrīdētā

norma ir vērsta uz šāda līdzsvara nodrošināšanu, jo neļauj uzsākt

streiku, ja darba devējs tiesā iesniedzis pieteikumu. Līdz ar to

apstrīdētā norma kalpojot darba devēja tiesību (arī tiesību uz

īpašumu) aizsardzībai un pasargājot darba devēju no nepamatotiem

zaudējumiem, kas varētu rasties nelikumīga streika gadījumā.

Tiesībsargs uzver, ka streika

gadījumā var tikt nodarīts kaitējums arī sabiedrības

ekonomiskajai labklājībai. Tāpēc apstrīdētās normas mērķis esot

arī sabiedrības labklājības aizsardzība. Atbilstoši Satversmes

116. pantam citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzība esot atzīstama par leģitīmu mērķi. Līdz ar to

ierobežojums esot noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis.

Tāpēc lietā ir jāizvērtē tas, vai valsts izraudzītie leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekļi ir samērīgi. Lai to noteiktu,

vispirms esot jānoskaidro, vai vispār ir pieļaujams, ka tiesa

lemj par streika likumību.

Tiesībsargs uzskata, ka tas ir

pieļaujams. Likumos parasti esot noteikti dažādi priekšnoteikumi

streika uzsākšanai. Ja rodas strīds par to, vai šie

priekšnoteikumi ir ievēroti, tad labākais risinājums esot strīda

izšķiršana taisnīgā procedūrā neatkarīgā un objektīvā

institūcijā. Arī no Eiropas Sociālās hartas piemērošanas prakses

izrietot secinājums, ka tiesas pilnvaras lemt par streika

likumību nav pretrunā ar Eiropas Sociālās hartas 6.panta ceturto

daļu.

Starptautiskā darba organizācija

esot uzsvērusi, ka procedūrām, kas ir jāpiemēro pirms streika

uzsākšanas (izlīgums, samierināšana), jābūt pietiekami ātrām.

Tiesībsargs secina, ka tiesības streikot tiktu ierobežotas

nesamērīgi, ja tiesa šādus pieteikumus neizskatītu saprātīgā

termiņā. Apstrīdētā norma nenosaka, kādā termiņā šādi pieteikumi

tiesai ir jāizskata, to paredz Civilprocesa likums.

Analizējot Civilprocesa likuma

normas, Tiesībsargs secina, ka apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā streika uzsākšana var tikt aizkavēta ne vairāk kā par

10 dienām, ja streika pieteikums tiek atzīts par likumīgu. Šāds

termiņš esot atzīstams par pietiekami ātru.

Tiesībsargs uzsver, ka arī

indivīdam nodarītais kaitējums, ierobežojot tiesības streikot,

neesot būtisks. Likumīga streika uzsākšana tiekot aizkavēta tikai

par 10 dienām, jo tiesai pieteikums jāizskata 10 dienu laikā un

tās spriedums ir galīgs. Tiesībsargs uzskata, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētās normas ir nozīmīgs, jo netiekot pieļauts,

ka ar nelikumīgu streiku tiktu nodarīts kaitējums sabiedrības

labklājībai un darba devējam. Līdz ar to apstrīdētā norma

samērīgi ierobežojot tiesības streikot un atbilstot Satversmes

108. pantam.