3. pants

Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, ? Latvijas Republikas

Saeima (turpmāk - Saeima) - atbildes rakstā lūdz

Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu, bet apstrīdēto

normu - par atbilstošu Satversmes 108. panta pirmajam

teikumam.

Saeima norāda, ka viens no

kolektīvo strīdu atrisināšanas veidiem ir streiks. Darbinieki

esot ekonomiski atkarīgi no darba devēja, un starp darbiniekiem

un darba devēju pastāvot objektīva nevienlīdzība, tāpēc darba

devējs, izmantojot savas iespējas, dažkārt varot mēģināt neņemt

vērā darbinieku intereses. Šādā situācijā darbinieki varot

izmantot Satversmes 108. pantā garantētās tiesības streikot, lai

izlīdzinātu spēku samēru un piespiestu darba devēju ievērot

darbinieku pamatotās un aizsargājamās intereses. Savukārt

darbinieku tiesības streikot ierobežojot citas personas - darba

devēja - tiesības un likumiskās intereses, jo tādā veidā tiekot

kavēta ražošana un uzņēmuma darbs, turklāt darba devējam rodoties

zaudējumi.

Saeima piekrīt, ka apstrīdētā

norma ierobežo Satversmes 108. panta pirmajā teikumā minētās

tiesības streikot, jo aizliedz streika uzsākšanu tikmēr, kamēr

tiesa nav izskatījusi darba devēja pieteikumu par streika

pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Saeima arī norāda, ka ikviena

personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir apstākļi un

argumenti, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiekot

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

Atbildes rakstā izteikts

viedoklis, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu - apstrīdēto normu. Tai ir leģitīms mērķis -

aizsargāt citu personu tiesības, panākot atbilstošu līdzsvaru

starp darbinieku un darba devēju tiesībām un interesēm.

Saeima uzskata, ka leģitīmā mērķa

nodrošināšanai valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos

instrumentus. Taču tie nedrīkstot nonākt pretrunā ar samērīguma

principu, kas prasa, lai tad, kad publiskā vara ierobežo personas

tiesības un likumiskās intereses, tiktu ievērots saprātīgs

līdzsvars starp personas un citu personu, kā arī valsts vai

sabiedrības interesēm.

Saeima norāda, ka pieteikuma

iesniedzējs piedāvā alternatīvu risinājumu. Vienlaikus Saeima

vērš tiesas uzmanību uz to, ka pieteikuma iesniedzējs

interpretējot Streiku likumu izolēti un neesot iepazinies ar

visiem likumiem, kas reglamentē streika pieteikuma atzīšanu par

nelikumīgu. Apstrīdētā norma paredzot vienīgi to, ka gadījumā,

kad līdz streika pieteikumā norādītajam streika uzsākšanas

datumam tiesā ir iesniegts pieteikums par šā streika pieteikuma

atzīšanu par nelikumīgu, streiku nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kad

stājas spēkā tiesas spriedums.

Atbildes rakstā norādīts, ka

Streiku likumā nav noteikta procesuālā kārtība, kādā tiesa lemj

par darba devēja pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Šo

procesuālo kārtību detalizēti regulē Civilprocesa likums, kura

251. panta 13. punkts paredz, ka lietas par streika vai

streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu tiesa izskata sevišķā

tiesāšanas kārtībā, savukārt Civilprocesa likuma 48. nodaļa

nosaka tiesvedības kārtību šādās lietās. Saskaņā ar Civilprocesa

likuma 392. panta pirmo daļu pieteikumu izskata 10 dienu

laikā no tā saņemšanas dienas. Šā likuma 394. panta otrajā

daļā noteikts, ka tiesas spriedums ir galīgs un ape­lācijas

kārtībā nav pārsūdzams.

Saeima uzskata, ka pieteikuma

iesniedzēja priekšlikums Streiku likumā ieviest administratīvā

akta apturēšanai līdzīgu kārtību nav pamatots vairāku iemeslu

dēļ.

Pirmkārt, Saeima norāda, ka šo

kārtību nevar un arī nevajadzētu piemērot, jo lietu izskata 10

dienu laikā. Tā, piemēram, saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 185. panta sesto daļu lūgumu par administratīvā akta

apturēšanu tiesa izskata 10 dienu laikā. Arī Civilprocesa likuma

392. panta pirmā daļa noteic, ka darba devēja pieteikums

jāizskata 10 dienu laikā. Otrkārt, administratīvā akta

apturēšanas institūtam ir pavisam cita jēga - nodrošināt personas

pagaidu aizsardzību pret iestādes nelabvēlīgu lēmumu uz lietas

izskatīšanas laiku, piemēram, apturēt par nesamaksāto nodokli

uzliktās soda naudas apmaksas izpildi. Savukārt tad, ja pastāv

domstarpības par streika likumību, tā rīkošanas dienā esot

nepieciešams galīgs tiesisks noregulējums, nevis tiesas pagaidu

aizsardzība - lēmums par streika apturēšanu. Treškārt, streiks kā

viens no kolektīvā darba strīda atrisināšanas veidiem tiek

regulēts Civilprocesa likuma ietvaros. Tā regulējuma izvērtēšanā

nevajadzētu izmantot administratīvajā procesā ietilpstošos

institūtus.

Saeima uzskata, ka šobrīd spēkā

esošais normatīvais regulējums risina pieteikuma iesniedzēja

norādītos jautājumus, turklāt nosaka saīsinātu pieteikuma

izskatīšanas termiņu un neparedz sprieduma pārsūdzēšanu (tas ir

izpildāms nekavējoties).

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā

norma atbilst samērīguma principam, jo jautājumu par darba devēja

un darbinieku tiesību un interešu līdzsvaru paredz nodot

izskatīšanai kompetentā un neatkarīgā institūcijā - tiesā. Saeima

norāda, ka streiks nav pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu

interešu ievērošanu attiecībās ar darba devēju, kura tiesības un

intereses streika gadījumā var tikt būtiski aizskartas. Tādēļ

streiks esot pēdējais un galējais darba tiesisko konfliktu

risināšanas līdzeklis. Saeima uzskata, ka streika atlikšana ne

vairāk kā par 10 dienām sakarā ar lietas izskatīšanu tiesā

nav Satversmes 108. panta pirmā teikuma pārkāpums.