7. pants

Strādājošo tiesības

streikot ir nostiprinātas Satversmes 108. pantā, kas noteic:

"Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības

streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību."

Latvijai saistošās starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu

pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu,

ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

samazināšanas vai ierobežošanas. Šāda Satversmē noteikto

pamattiesību interpretācija izriet no Satversmes 89. panta,

kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem

starptautiskajiem līgumiem, t.i., Latvijai saistošajām

starp­tautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 108. pantam analizējama kopsakarā ar

tiem starptautiskajiem tiesību aktiem, kuri regulē strādājošo

tiesības uz streiku.

7.1. Starptautiskā

pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 8.panta

"d" punkts paredz, ka dalībvalstis apņemas sekmēt tiesības

streikot, ja tās tiek realizētas saskaņā ar katras valsts

likumiem.

Eiropas Sociālās hartas

6. panta 4. punkts noteic, ka valstis atzīst strādājošo

un darba devēju tiesības uz kolektīvu rīcību interešu konfliktu

gadījumos, ieskaitot tiesības uz streiku, ievērojot saistības,

kas var rasties saskaņā ar pirms tam noslēgtajiem kolektīvajiem

līgumiem.

Arī Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - Konvencija)

netieši ietver tiesības streikot. Konvencijas 11. panta

pirmā daļa noteic, ka "jebkuram cilvēkam ir tiesības uz

miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības

veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas

intereses". Tādējādi Konvencija garantē tiesības aizstāvēt

arodbiedrību locekļu profesionālās intereses ar arodbiedrības

kolektīvās rīcības starpniecību. Konvencijas 11. pants

paredz arī plašu valsts rīcības brīvību šā mērķa

sasniegšanai.

Streiks ir pēdējais un galējais

līdzeklis strādājošo interešu aizstāvībai. Turklāt streiks nav

pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu interešu ievērošanu

attiecībās ar darba devēju, kura tiesības un intereses streika

gadījumā var tikt būtiski aizskartas. Streikošanas tiesību

īstenošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu un nosacījumu kopumu,

kas liecina par kolektīvā darba strīda atrisināšanas

neiespējamību. Iespēja īstenot minētās tiesības pastāv tikai tad,

ja kolektīvajā interešu strīdā nav panākta vienošanās un

samierināšanās.

Tādējādi tiesības streikot tiek

atzītas par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas

sabiedrības vērtībām. Tiesības streikot ir strādājošo

konstitucionālās tiesības, un valstij ir pienākums nodrošināt šo

tiesību īstenošanu.

7.2. Saeima

1998. gada 23. aprīlī pieņēma Streiku likumu, kas nosaka

streikošanas tiesību saturu un īstenošanas kārtību.

Saskaņā ar Streiku likuma

3. panta pirmo daļu streiks ir interešu konflikta

risināšanas mehānisms. Savukārt tiesības streikot ir viens no

būtiskākajiem līdzekļiem, ko strādājošie var izmantot, lai

veicinātu un aizsargātu savas ekonomiskās un profesionālās

intereses [sk.: Freedom of Association. Digest of decisions

and principles of the Freedom of Association Commitee of the

Governing Body of the ILO.Fifth (revised) edition, p.109,

http://www.ilo.org/ilolex/english/23e2006.pdf.]