Par Streiku likuma 24. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 108. pantam

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Strādājošo tiesības

uz streiku nav absolūtas. Satversmes 116. pants expressis

verbis noteic, ka Satversmes 108. pantā ietvertās

personas tiesības streikot var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demo­krātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Nosakot kārtību, kādā strādājošie

var īstenot savas tiesības streikot, valsts var paredzēt arī šo

tiesību ierobežojumus. Tādā veidā valsts gan nodrošina attiecīgo

pamattiesību izmantošanu, gan arī aizsargā citu personu tiesības

un pārējās konstitucionālās vērtības. Viens no šādiem

ierobežojumiem ir iekļauts apstrīdētajā normā, proti, streika

uzsākšanas datums tiek atlikts līdz brīdim, kad tiesa ir

izvērtējusi streika pieteikuma likumību un ir stājies spēkā

tiesas spriedums.

Pamattiesības var ierobežot tikai

Satversmē noteiktajos gadījumos. Tādējādi strādājošo tiesības

streikot var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtā pieņemtu likumu svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa

labad un ir samērīgs (proporcionāls) ar šo mērķi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01

8. punktu).

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

3. punktu).