12. pants

Pieaicinātā persona - bijušais Eiropas Komisijas

speciālais padomnieks enerģētikas jautājumos Juris Ozoliņš -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmei.

J. Ozoliņš norāda, ka Latvijā vispār neesot pieejami vietējie

fosilās enerģijas resursi un vietējā enerģijas ražošana varot

tikt balstīta tikai uz atjaunojamo enerģiju. Tas nozīmējot, ka

energoapgādes drošība un ekonomikas saslēgšana ar resursa ieguvi

un pārveidošanu ir tieši saistīta ar atjaunojamiem resursiem.

Vēja, saules enerģijas un hidroenerģijas gadījumā resursa izmaksa

esot nulle, bet arī biomasas enerģijas izmaksas esot vismaz

divreiz mazākas nekā dabasgāzes izmaksas. No atjaunojamiem

resursiem iegūtās elektrības izmaksas esot augstas, jo saistītas

ar ražošanas iekārtu izmaksām un relatīvi lielajām sākuma

investīcijām - teritorijas izveidošanā, jaunu elektrotīklu

izbūvē, turklāt attiecīgās elektrostacijas nespējot dot tikpat

lielu efektu kā lielās fosilās enerģijas elektrostacijas.

OIK pēc būtības esot vienīgi grāmatvedības lielums, kas

kalpojot atskaitei par galapatērētāja izlietotajai

elektroenerģijai uzlikto papildu maksu. Neatkarīgi no SEN

ieviešanas, gala patērētāji turpinot maksāt visas OIK

komponentes. Kaut arī valsts izdalot budžeta dotācijas

publiskajam tirgotājam, lai kompensētu tālāku OIK pieaugumu,

tomēr tam neesot tieša sakara ar izskatāmo lietu.

Latvija esot viena no tām valstīm, kurām atjaunojamo un

vietējo resursu izmantošana enerģijas bilancē ir svarīga no

apgādes drošības un nodarbinātības, nevis vides aizsardzības un

klimata pārmaiņu viedokļa. Cīņa ar grāmatvedības lielumu OIK

nepalīdzot atrisināt svarīgākos enerģētikas sektora jautājumus,

kas attiecoties uz apgādes drošību, infrastruktūras attīstību un

tehnoloģiju pārnesi. SEN likuma sagatavošanas process nekādā ziņā

neesot atzīstams par atklātības un godīgas informācijas

paraugu.

Pieteikumu iesniedzējiem piemērotais SEN esot mazinājis to

ieņēmumus, tātad tas apdraudot kredītu apkalpošanu un neveicinot

kvalitatīvu ražotņu ekspluatāciju. Ilgākā laika posmā tas skaršot

arī izejvielu piegādātāju darbību. Tomēr par to esot grūti

spriest no Pieteikumu iesniedzēju pievienotajām finanšu atskaitēm

un vēl jo mazāk no Saeimas iesniegtajiem materiāliem, kuru

informatīvā vērtība esot ļoti zema. SEN likvidācija neatstātu

būtisku iespaidu uz Latvijas valsts budžetu un ekonomiku, bet

ļautu, sākot no "baltas lapas", daudz labākā

investīciju klimatā un attiecību gaisotnē sakārtot likumdošanas

aktus atbilstoši drošības interesēm.

Tiesas sēdē Juris Ozoliņš norādīja, ka Latvijā neviena

elektrostacija nav uzcelta bez valsts atbalsta. Šādā kontekstā

savāda liekoties likumdevēja rīcība - no vienas puses,

elektroenerģijas ražošanas subsidēšana, bet, no otras puses, šo

pašu personu, t.i., ražotāju aplikšana ar nodokli fiskālu mērķu

labad. Likumdevējs zināmā mērā esot atkāpies no saviem

solījumiem, un tas apdraudot investīciju vidi. Privātā kapitāla

piesaiste esot būtiska enerģētikas nozares attīstībai, tādēļ ar

SEN iekasētie līdzekļi neesot tā vērti, lai ar šo nodokli

sabojātu investīciju klimatu valstī.

Secinājumu

daļa