11. pants

Pieaicinātā persona - Banku augstskolas asociētais

profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Lietā esot strīds nevis par to, vai ir aizskartas Pieteikumu

iesniedzēju īpašuma tiesības, bet gan par to, vai šim

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Valstij

esot tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu, un šāds

pienākums pats par sevi neaizskarot personas pamattiesības.

Tomēr, arī atzīstot valsts plašo rīcības brīvību nodokļu jomā,

esot skaidrs, ka nodoklis nedrīkst būt pārmērīgs tiktāl, ka

varētu apdraudēt nodokļa maksātāja finansiālo stabilitāti.

Latvijā ieviestā paaugstinātā elektroenerģijas iepirkuma

tarifa sistēma paredzot noteiktu samaksu par katru kopējās

lietošanas elektriskajā tīklā ievadīto elektrības vienību, kas

saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai augsti

efektīvā koģenerācijā. Atbalsta mehānismu pamatā veidojot

Ekonomikas ministrijas administratīvi piešķirtas tiesības

atbalstāmajiem ražotājiem to saražoto elektroenerģiju pārdot

obligātā iepirkuma ietvaros par tarifu, kas pārsniedz

elektroenerģijas tirgus cenu.

Elektroenerģijas obligātais iepirkums esot atzīstams par

investīciju piesaistes mehānismu, kas garantē ilgstošus un

prognozējamus ienākumus pēc ievērojamu finanšu līdzekļu

ieguldīšanas ražošanas uzsākšanai. Valsts ar tiesisko regulējumu

esot stimulējusi Pieteikumu iesniedzējus ieguldīt ievērojamus

līdzekļus elektrostaciju būvniecībā. To ņemot vērā arī

kredītiestādes, kuras izsniedz kredītus staciju būvniecībai,

rēķinādamās ar ražotāju spēju ilgtermiņā atmaksāt šos kredītus.

Ja apstākļi būtu citādi, Pieteikumu iesniedzēji nebūtu

ieguldījuši līdzekļus elektrostaciju celtniecībā un izveidē, jo

bez valsts garantēta atbalsta tās nebūtu rentablas.

Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību

ierobežojums neesot samērīgs, jo SEN piemērošana ietekmējot

elektroenerģijas ražotāju maksātspēju. Pieteikumu iesniedzēju

sagatavotie finanšu pārskati pierādot, ka SEN piemērošanas

rezultātā elektroenerģijas ražošanas izmaksas pārsniedz tās

pārdošanas rezultātā gūtos ieņēmumus. Tādējādi nākotnē šī

komercdarbība radīšot zaudējumus, elektroenerģijas ražotāji

nespēšot kārtot savas finanšu saistības pret aizdevējiem un

piegādātājiem un to turpmākā komercdarbība būšot apdraudēta.

SEN likuma projekta anotācijā ietvertais norādījums

"paredzams, ka nodoklis tiks ieviests uz laiku līdz 2017.

gada beigām, paredzot tā samazinājumu vai izbeigšanu, ja tiek

faktiski panākts obligātā iepirkuma komponentes ietvaros

izmaksājamo subsīdiju apjoma samazinājums" norādot uz

patieso likumdevēja mērķi. Tas esot nevis ieturēt nodokli, lai

nodrošinātu valstij ienākumus, bet gan samazināt komersantiem

obligātā iepirkuma ietvaros izmaksājamo samaksu par iepirkto

elektroenerģiju. SEN likums apdraudot daudzu subsidētās

elektroenerģijas ražotāju maksātspēju, un šāds īpašuma tiesību

ierobežojums neesot samērīgs.

Tiesas sēdē Jānis Grasis vērsa uzmanību uz SEN ieturēšanas

sekām, norādot, ka elektroenerģijas ražotāji negūstot pietiekami

lielus ieņēmumus, lai segtu elektroenerģijas ražošanas izmaksas.

Pilnīgi cita situācija veidotos, ja SEN tiktu piemērots

elektroenerģijas ražotāja peļņai, t.i., tikai tai ieņēmumu daļai,

kura pārsniedz elektroenerģijas ražošanas izmaksas. Tomēr šādu

sistēmu Valsts ieņēmumu dienestam būtu grūtāk administrēt. Ja

valsts uzskata, ka subsidētās elektroenerģijas ražotāji saņem

pārmērīgi lielu valsts atbalstu, tad vajagot piemērot tādu

nodokli, kas neietekmētu elektroenerģijas ražotāju

maksātspēju.