16. pants

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

esamības priekšnoteikums. Lai izvērtētu apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105.

pantam, visupirms jāpārbauda, vai Pieteikumu iesniedzēju īpašuma

tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu

likumu, t.i.:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

punktu).

Pieteikumu iesniedzēju iebildumi pret apstrīdēto normu

pieņemšanas procedūru pēc būtības ir saistīti ar SEN likuma

projekta ietveršanu budžeta likumprojektu paketē un pieņemšanu

steidzamības kārtībā, kā arī nozares pārstāvju nepietiekamo

uzklausīšanu un to pausto iebildumu neievērošanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeimas kārtības rullī

noteiktā kārtība, kādā izskata gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektu un likumprojektus, kuri nosaka vai groza valsts budžetu,

atšķiras no citu likumprojektu izskatīšanas kārtības. Tā kā

valsts finanšu līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un

izdevumu aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī

pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto

saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu

izlietojumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu un 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Lai

nodrošinātu sabalansētu valsts budžetu, budžeta līdzekļu

izlietojumam ir jābūt saistītam ar plānotajiem budžeta

ieņēmumiem. Ar SEN likumu tika ieviests jauns nodoklis, kas

nodrošina valsts budžeta ieņēmumus, tādējādi nav šaubu par to, ka

SEN likums attiecas uz valsts budžetu un varēja tikt ietverts

budžeta likumprojektu paketē.

Saeima 2013. gada 17. oktobra sēdē ar balsu vairākumu atzinusi

SEN likuma projektu par steidzamu (sk. Latvijas Republikas

Saeimas 2013. gada 17. oktobra sēdes stenogrammu). Satversmes

tiesa norāda, ka atbilstoši Satversmes 75. pantam un Saeimas

kārtības ruļļa 92. pantam likumdevējs ir tiesīgs pats izdarīt

lietderības apsvērumus par kāda likumprojekta izskatīšanu

steidzamības kārtībā.

No lietas materiālos ietvertajiem Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet,

ka subsidētās elektroenerģijas ražotāju pārstāvji ir

piedalījušies komisijas sēdēs un tiem bijusi iespēja paust

viedokli par SEN likuma paredzamo ietekmi uz subsidētās

elektroenerģijas ražotājiem (sk., piemēram, lietas materiālu

20. sēj. 167., 173. vai 187. lpp.). Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta

projekta izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma

pieņemšanu un dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr likumdevējam

konkrētas personu grupas viedoklis nav saistošs. Nedz Satversme,

nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka tiesību normu adresātu

uzklausīšanu par obligātu tiesību normu pieņemšanas

priekšnoteikumu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu un 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu).

No Pieteikumu iesniedzēju sniegtajiem paskaidrojumiem un

lietas materiāliem neizriet citi apsvērumi, kas liecinātu par to,

ka apstrīdētās normas pieņemtas, pārkāpjot normatīvajos aktos

noteikto kārtību, ka tās nav pienācīgi izsludinātas vai ka no tām

izrietošo tiesību un pienākumu saturs nav pietiekami

saprotams.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.