2. pants

Pieteikumu iesniedzēji:

1) SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "BIO

Auri", SIA "Daile Agro", SIA "BIOPAB" un

SIA "Agro Iecava" (pieteikums Nr. 44/2014);

2) SIA "Arsenal Energy", SIA "EcoZeta",

SIA "ENERCOM PLUS", SIA "Ošmaļi Energy", SIA

"Piejūra Energy", SIA "Winergy", SIA

"Zemgales enerģijas parks" un SIA "Zemgaļi

JR" (pieteikums Nr. 70/2014);

3) SIA "KEGO", AS "Residence Energy", SIA

"SGC" un SIA "Uni-enerkom" (pieteikums Nr.

75/2014);

4) SIA "AGRO 3", SIA "Agro Lestene", SIA

"Bērzi Bio", SIA "BIODEGVIELA", SIA

"BIOPLUS", SIA "BIO ZIEDI", SIA

"EKORIMA", SIA "International Investments",

Limbažu rajona Zaigas Treimanes zemnieka saimniecība

"JAUNDZELVES", Vintera Jelgavas rajona zemnieku

saimniecība "LĪGO", SIA "RIGENS", SIA

"RZS ENERGO", SIA "Sidgunda Bio", SIA

"LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES MĀCĪBU UN PĒTĪJUMU

SAIMNIECĪBA "VECAUCE"", SIA "Zaļās Zemes

Enerģija" un SIA "ZEMTURI ZS" (pieteikums Nr.

79/2014);

5) SIA "Lielmežotne" un SIA "STRELĒCIJA"

(pieteikums Nr. 88/2014);

6) SIA "LENKAS ENERGO", SIA "ETB", SIA

"Rietumu elektriskie tīkli", SIA "W.e.s.1",

SIA "W.e.s.2", SIA "W.e.s.3", SIA

"W.e.s.4", SIA "W.e.s.5", SIA

"W.e.s.6", SIA "W.e.s.7", SIA

"W.e.s.8", SIA "W.e.s.9", SIA

"W.e.s.10", SIA "W.e.s.11", SIA

"W.e.s.12", SIA "W.e.s.13", SIA

"W.e.s.15", SIA "W.e.s.16", SIA

"W.e.s.17" un SIA "W.e.s.18" (pieteikums Nr.

89/2014);

7) SIA "NERETAS DZIRNAVAS" (pieteikums Nr.

95/2014);

8) SIA "UniEnergy" (pieteikums Nr. 98/2014);

9) AS "OLENERGO" (pieteikums Nr. 100/2014);

10) SIA "Olainfarm enerģija" (pieteikums Nr.

106/2014);

11) SIA "BK Enerģija" un SIA "Energy &

Communication" (pieteikums Nr. 107/2014);

12) SIA "Elektro bizness" (pieteikums Nr.

108/2014);

13) SIA "Sal-Energo" (pieteikums Nr. 109/2014);

14) SIA "Dienvidlatgales Īpašumi", SIA "RB

Vidzeme", SIA "B-Energo", SIA "BIOSIL"

un SIA "LATNEFTEGAZ" (pieteikums Nr. 110/2014);

15) AS "Sātiņi Energo LM", SIA "Brocēnu

Enerģija", SIA "Preiļu siltums" un SIA "SM

Energo" (pieteikums Nr. 111/2014);

16) SIA "BALTENEKO" (pieteikums Nr. 117/2014);

17) SIA "SSR" un SIA "TEK 1" (pieteikums

Nr. 118/2014);

18) SIA "Priekules BioEnerģija" (pieteikums Nr.

119/2014);

19) SIA "JUGLAS JAUDA" (pieteikums Nr.

120/2014);

20) SIA "VANGAŽU SILDSPĒKS" (pieteikums Nr.

121/2014);

21) Liepājas speciālās ekonomiskās zonas SIA

"HIDROLATS" (pieteikums Nr. 122/2014);

22) SIA "Saldus siltums" (pieteikums Nr.

123/2014);

23) SIA "GTG 1" (pieteikums Nr. 124/2014);

24) SIA "BIO FUTURE" un SIA "GAS STREAM"

(pieteikums Nr. 125/2014);

25) AS "Graanul Invest", SIA "Graanul

Invest", SIA "Incukalns Energy" un SIA

"Graanul Pellets Energy" (pieteikums Nr. 126/2014);

26) SIA "ĒRBERĢES HES", SIA "IU CEĻŠ" un

SIA "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" (pieteikums Nr. 127/2014)

lūdz Satversmes tiesu atzīt SEN likuma 3. panta 1. un 2.

punktu, 4. panta 1. punktu un 5. pantu (turpmāk visi kopā -

apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 105. pantam.

2.1. Izskatāmajā lietā ir apvienoti 26 pieteikumi,

kuros ietvertie prasījumi un juridiskais pamatojums zināmā mērā

atšķiras, piemēram, tie ir attiecināti uz SEN likuma 3. un 4.

panta, 3. un 5. panta vai 3., 4. un 5. panta atbilstību

Satversmes normām. Tomēr pieteikumos ietvertie prasījumi un

juridiskais pamatojums pēc būtības ir līdzīgi un galvenokārt

balstās uz vieniem un tiem pašiem apsvērumiem. Tādēļ

konstatējošajā daļā visu Pieteikumu iesniedzēju norādītie

apsvērumi tiks atspoguļoti kā vienota argumentācija, nevis

aprakstīti atsevišķi kā katra Pieteikuma iesniedzēja

apsvērumi.

2.2. Pieteikumu iesniedzēji esot komersanti, kuru

darbība vērsta uz elektroenerģijas ražošanu. Lielākā daļa

Pieteikumu iesniedzēju esot saņēmuši tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Savukārt SIA

"JUGLAS JAUDA" saņemot garantēto maksu par uzstādīto

elektrisko jaudu.

Elektroenerģijas obligātais iepirkums nozīmē to, ka ražotājam

piešķirta garantēta iespēja noteiktu periodu pārdot noteiktā

apjomā saražotu elektroenerģiju par cenu, kas pārsniedz

elektroenerģijas vidējo tirgus cenu. Šīs izmaksas sedzot visi

elektroenerģijas galalietotāji, maksājot elektrības rēķinos

ietverto obligātā iepirkuma komponenti (turpmāk - OIK)

proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam. Starpība starp

obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas cenu un

tirgus cenu esot noteikta ar mērķi kompensēt ražotājam

paaugstinātās elektroenerģijas ražošanas izmaksas un nodrošināt

samērīgu peļņu. Obligātajam iepirkumam esot raksturīgs

stimulējošs efekts, proti, obligātais iepirkums ietekmējot

investora uzvedību ar mērķi, lai tas ieguldītu investīcijas, ko

neieguldītu tādā gadījumā, ja nebūtu elektroenerģijas obligātā

iepirkuma.

Savukārt garantētā maksa nozīmē to, ka ražotājam ir piešķirtas

tiesības saņemt fiksētu naudas summu ilgstošā periodā par

koģenerācijas stacijā uzstādīto elektrisko jaudu, ja tā pārsniedz

normatīvajos aktos noteiktu lielumu. Garantētā maksa līdzīgi kā

elektroenerģijas obligātais iepirkums nodrošinot ražotājam

prognozējamus ienākumus ilgstošā periodā. Investīciju izmaksu

segšana un samērīgas peļņas nodrošināšana esot abu atbalsta

mehānismu kopīgais uzdevums.

2.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Satversmes 1.

pants ietver tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības

principus. Tiesiskās noteiktības princips uzliekot valstij

pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un

stabilitāti. Savukārt tiesiskās paļāvības princips uzliekot

valsts iestādēm pienākumu savā darbībā rīkoties konsekventi

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un ievērot

tiesisko paļāvību, kas personām varētu rasties saskaņā ar

konkrētu tiesību normu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij esot

jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu

personai var būt izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga

paļāvība.

Elektroenerģijas obligātais iepirkums radot īpašu tiesiskās

paļāvības pamatu, kas funkcionējot kā investīciju piesaistes

līdzeklis un projektu realizācijas veicinātājs. Pieteikumu

iesniedzēji, veicot investīcijas elektrostaciju būvniecībā vai

atjaunošanā, esot paļāvušies uz tiesiskā regulējuma stabilitāti

un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Pieteikumu iesniedzēji

varējuši prognozēt savus ienākumus ilgtermiņā, un, tieši

pamatojoties uz šīm prognozēm, tie pieņēmuši lēmumu piesaistīt

naudas līdzekļus, lai tos ieguldītu elektrostaciju būvniecībā un

elektroenerģijas ražošanā.

Ekonomikas ministrija esot piešķīrusi Pieteikumu iesniedzējiem

tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros. Laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji veikuši savu

elektrostaciju būvniecībai un elektroenerģijas pārdošanai

obligātā iepirkuma ietvaros nepieciešamās sagatavošanās darbības,

neviens normatīvais akts vai politikas plānošanas dokuments

neparedzējis nodokļa piemērošanu ienākumiem, kas gūti no obligātā

iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas. Tādēļ Pieteikumu

iesniedzējiem esot bijušas tiesības paļauties uz to, ka

obligātajam iepirkumam netiks piemēroti būtiski ierobežojumi,

tostarp netiks piemērots jauns nodoklis.

Laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji pieņēmuši lēmumu attīstīt

enerģijas ražošanas projektus, Latvijas valsts neesot

ierobežojusi šīs nozares attīstību un neesot brīdinājusi par

iespējamo valsts atbalsta pārskatīšanu vēlākā posmā. Tādējādi

valsts vairākus gadus ilgstoši un mērķtiecīgi veicinājusi

atjaunojamo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā. Šīs

politikas rezultātā Pieteikumu iesniedzējiem izveidojusies

tiesiskā paļāvība uz attiecīgā tiesiskā regulējuma saglabāšanu.

Turklāt dati esot apliecinājuši, ka Latvija nespēj nodrošināt

direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas

veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas

2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk - Direktīva 2009/28/EK) un

Ministru kabineta apstiprinātajā rīcības plānā noteikto

atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, tādēļ Pieteikumu iesniedzēji

paļāvušies uz ierobežojošu pasākumu nepiemērošanu vismaz līdz

brīdim, kad Direktīvā 2009/28/EK noteiktais īpatsvars tiks

sasniegts. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā paļāvība uz

regulējuma nemainību esot bijusi pamatota un saprātīga.

SEN likums pieņemts 2013. gada 6. novembrī, bet pēc nepilniem

diviem mēnešiem uz tā pamata uzsākta subsidētās elektroenerģijas

nodokļa (turpmāk - SEN) piemērošana elektroenerģijas ražotājiem.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tik īss periods nav atzīstams

par pietiekamu, lai koriģētu uzņēmējdarbības modeli un pielāgotos

gaidāmajām pārmaiņām. Tāpat likumdevējs neesot paredzējis nekādu

kompensācijas mehānismu, kas atlīdzinātu apstrīdēto normu radīto

kaitējumu. Tātad likumdevējs neesot nodrošinājis saudzējošu

pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

2.4. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka Satversmes 105.

pants aizsargājot līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un

dažādas ekonomiskās intereses, kā arī dažādus prasījumus, kuru

izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī

nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu, ja tie jau ir nopelnīti

vai pastāv prasījums, kuru var apmierināt.

Tiesības saņemt valsts apsolīto atbalstu esot uzskatāmas par

īpašuma tiesību objektu, savukārt apstrīdētās normas un SEN

maksāšanas pienākums esot uzskatāms par īpašuma tiesību

ierobežojumu. Turklāt likumdevējs neesot tiesīgs uzlikt nodokli

par subsidētās elektroenerģijas ražošanu, jo tas pēc būtības ir

pielīdzināms subsīdiju samazinājumam. SEN likmes esot pārmērīgi

augstas un apdraudot sekmīgas uzņēmējdarbības turpināšanas

iespēju.

Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu, taču norāda, ka Saeima, pieņemot SEN likumu

steidzamības kārtībā, neesot pietiekami izvērtējusi pamattiesību

ierobežojuma pamatotību un neesot ņēmusi vērā nozares pārstāvju

paustos iebildumus pret SEN ieviešanu. Tādējādi esot apšaubāma

arī SEN likuma pieņemšanas kārtība.

SEN piemērošanai un apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis

- sabiedrības labklājības un citu personu tiesību aizsardzība,

kas izpaužoties kā elektroenerģijas kopējās cenas pieauguma

ierobežošana un tautsaimniecības konkurētspējas sekmēšana. Tomēr

šis mērķis esot noteikts, balstoties uz nepareiziem pieņēmumiem

un neveicot sākotnējās ietekmes izvērtējumu. Atsevišķi Pieteikumu

iesniedzēji arī norāda, ka SEN ieviešanas patiesais mērķis esot

nevis ieturēt nodokli un nodrošināt ienākumus valsts budžetā, bet

gan samazināt obligātā iepirkuma ietvaros izmaksājamo samaksu par

elektroenerģiju, kas iepirkta no subsidētās elektroenerģijas

ražotājiem.

Saeimas izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Lielāko daļu no OIK veidojot tieši AS

"Latvenergo" piederošās lielās koģenerācijas stacijas,

nevis Pieteikumu iesniedzējiem piederošās mazās koģenerācijas

stacijas, kuru ietekme uz OIK esot minimāla. Tādējādi neesot

pamatots likumdevēja uzskats, ka mazās elektrostacijas būtiski

veicinot OIK pieaugumu. Turklāt, lai sasniegtu likumdevēja

noteikto mērķi, no SEN iekasēšanas gūtie līdzekļi būtu jānovirza

dotācijai publiskajam tirgotājam OIK samazināšanai. Tomēr likuma

"Par valsts budžetu 2014. gadam" 57. pantā ir

nostiprināts ierobežojums, kas Ekonomikas ministrijai liedz

kompensēt publiskajam tirgotājam faktiskās OIK likmes un

apstiprinātās nemainīgās OIK likmes starpību, kamēr nav saņemts

Eiropas Komisijas apstiprinājums tam, ka SEN atbilst Eiropas

Savienības (turpmāk - ES) tiesību aktiem. Šāds apstiprinājums

joprojām neesot saņemts, un līdz ar to apstrīdētās normas

nesasniedzot likumdevēja noteikto mērķi.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams

sasniegt ar Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Saeima, pieņemot apstrīdētās normas,

neesot balstījusies uz racionāliem apsvērumiem, lai pamatotu,

kādēļ SEN jāmaksā nevis no peļņas, bet gan no apgrozījuma, t.i.,

no visiem ienākumiem, kas gūti, pārdodot saražoto

elektroenerģiju. SEN kopā ar pārējiem nodokļiem veidojot būtisku

nodokļu slogu, kā rezultātā no atjaunojamiem energoresursiem vai

koģenerācijā saražotā elektroenerģija nemaz nevarot būt lēta un

tiekot veicināta elektroenerģijas un siltumenerģijas

sadārdzināšanās.

Sabiedrības gūtais labums neesot lielāks par Pieteikumu

iesniedzēju tiesību aizskārumu. Likumdevējs, pieņemot SEN likumu,

neesot vērtējis SEN ieviešanas sekas kopsakarā ar to ietekmi uz

sabiedrību, proti, koģenerācijā tiekot ražota ne tikai

elektroenerģija, bet arī siltumenerģija. Koģenerācijas stacijās

saražotā siltumenerģija esot relatīvi lēta, tāpēc to varot

piedāvāt patērētājiem par lētāku cenu un tādējādi patērētājiem

būtiski samazinoties siltumenerģijas izmaksas. Ja

elektroenerģijas ražotājiem tiek uzlikts SEN, tad siltuma cena

pieaugot ražošanas izmaksu pieauguma dēļ. Tādējādi ietaupījums,

kas tiks iegūts no elektroenerģijas cenas pieauguma

samazināšanas, būšot daudz mazāks nekā patērētāju segto

siltumenerģijas izmaksu pieaugums.

Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji uzturēja

prasījumu par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. un 105.

pantam.