3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas

Republikas Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1. un 105. pantam.

Atbalsta mehānisma ietvaros subsidētās elektroenerģijas

ražotājiem esot bijusi iespēja ne vien pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par paaugstinātu

tarifu, bet arī saņemt investīciju atbalstu no citām atbalsta

programmām, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda vai

Lauku atbalsta dienesta īstenotās Lauku attīstības programmas.

Latvijā ieviestā paaugstinātā elektroenerģijas iepirkuma tarifa

(feed-in) sistēma paredzot noteiktu samaksu par katru

kopējās lietošanas elektriskajā tīklā ievadīto elektrības

vienību, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai

augsti efektīvā koģenerācijā.

Ar SEN nekādā veidā netiekot aizskartas Pieteikumu

iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros vai tiesības saņemt garantēto maksu

par uzstādīto elektrisko jaudu. Ar SEN ieviešanu Pieteikumu

iesniedzējiem neesot mainīti elektroenerģijas ražošanas

nosacījumi, elektroenerģijas pārdošanas apjoms un cena.

Pieteikumu iesniedzēju norādēm, ka tie nav tikuši pietiekami

iesaistīti SEN likuma projekta izstrādāšanā un to viedoklis nav

ņemts vērā, neesot juridiskas nozīmes. Nedz Satversme, nedz

Saeimas kārtības rullis neparedzot, ka tiesību normu pieņemšanas

obligāts priekšnoteikums būtu konsultācijas ar iespējamiem šo

normu adresātiem.

SEN likuma mērķis esot ierobežot elektroenerģijas kopējās

cenas pieaugumu, lai tādējādi veicinātu tautsaimniecības

konkurētspēju un nepalielinātu mājsaimniecību enerģētisko

nabadzību, kā arī nodrošinātu valsts budžetu ar papildu

ieņēmumiem, kas savukārt ļautu finansiāli nodrošināt

elektroenerģijas lietotāju atbalsta pasākumu īstenošanu Tāpat SEN

likuma mērķis esot veicināt konkurētspējīgu elektroenerģijas

ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un efektīvā

koģenerācijā, motivējot visefektīvākā ražošanas veida izmantošanu

un nodrošinot, ka turpmāk tirgū ienāk tikai konkurētspējīgas

tehnoloģijas. Citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzība esot leģitīms mērķis, kas atbilstot visas Latvijas

sabiedrības interesēm un attaisnojot ierobežojuma noteikšanu.

SEN esot ieviests uz laiku līdz 2017. gada beigām, paredzot tā

samazināšanu vai izbeigšanu gadījumā, ja faktiski tiek panākts

OIK ietvaros izmaksājamo subsīdiju apjoma samazinājums. Pieņemot

SEN likumu, personas esot savlaicīgi informētas par to, kad tām

radīsies pienākums maksāt SEN un kad šis pienākums tiks atcelts.

Tādējādi komersanti varot plānot nākotnē veicamās

investīcijas.

Tiesības uz īpašumu netiekot pārkāptas, ja valsts uzliek

personai publiski tiesiskus naudas maksāšanas pienākumus, kas nav

šai personai pārmērīgs apgrūtinājums un būtiski neietekmē tās

finansiālo stāvokli. SEN likuma projekta izstrādes un pieņemšanas

gaitā esot vērtēti apsvērumi par komersantu naudas plūsmām.

Salīdzinot obligātā iepirkuma ietvaros ražotājiem piemērotā

atbalsta intensitāti ar citu ES dalībvalstu tarifiem, esot

jāatzīst, ka Latvijā noteiktā atbalsta intensitāte ir viena no

augstākajām. Ja investīciju atbalsts ir augstāks par pieļaujamo,

elektroenerģijas ražotājiem neesot motivācijas samazināt citas ar

enerģijas ražošanu un projekta īstenošanu saistītās izmaksas. SEN

likuma projekta izstrādes procesā esot ņemti vērā pētījumā

"Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem

energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un

priekšlikumi atbalsta uzlabošanai" ietvertie aprēķini, dati

un secinājumi. Tādējādi esot secināms, ka komersantu rīcībā ir

pietiekami daudz resursu, lai tie varētu maksāt SEN, un neesot

šaubu par to maksātspēju un SEN lietderību.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Kārlis Piģēns pauda viedokli, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.