21. pants

Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums

atbilst tā leģitīmajam mērķim, Satversmes tiesa pārbauda, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību

ierobežojumu.

21.1. SEN veic fiskālu funkciju, jo nodrošina ieņēmumus

valsts budžetā. Tādēļ izskatāmajā lietā sabiedrības gūtais labums

ir raksturojams kā valsts budžeta ieņēmumi, kuri tālāk var tikt

izmantoti sabiedrības labklājības aizsardzībai. Proti, Satversme

expressis verbis pilnvaro likumdevēju pieņemt valsts

budžetu, tātad arī noteikt valsts budžeta ieņēmumus. Līdz ar to

likumdevējam jāīsteno tāda fiskālā politika, kas nodrošina

nepieciešamos ienākumus valsts budžetā. Satversmes tiesa jau

norādījusi, ka sabiedrības labklājības nodrošināšanas nolūkā

personai ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā

noteiktos nodokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. un 10.

punktu). 2014. gadā ar SEN valsts budžetā tika iekasēti

vairāk nekā 30 miljoni eiro. Šie līdzekļi veido daļu no valsts

budžeta un var tikt izlietoti dažādiem sabiedrības labklājības

aizsardzības pasākumiem, tostarp arī elektroenerģijas cenas

pieauguma ierobežošanai vai citiem elektroenerģijas galalietotāju

atbalsta pasākumiem.

21.2. Pārbaudot pamattiesību ierobežošanas tiesiskumu

nodokļu lietās, Satversmes tiesa vērtē galvenokārt to, vai

nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam. Izvērtējot, vai

nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam, citastarp

jāapsver tas, vai piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav

konfiscējošs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

SEN likme pati par sevi neliecina, ka šim nodoklim būtu

konfiscējošs raksturs. Apstrīdētās normas neierobežo Pieteikumu

iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī tiesības saņemt garantēto

maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Proti, ar SEN ieviešanu

netiek mainīti elektroenerģijas ražošanas nosacījumi, pārdošanas

apjoms un cena, kā arī netiek ierobežota to tiesību īstenošana un

izmantošana, kuras Pieteikumu iesniedzējiem izriet no tiem

piešķirtajām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros.

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums izpaužas kā

to pienākums maksāt nodokli SEN likumā paredzētajā apmērā.

Vēršoties Satversmes tiesā, Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka

SEN piemērošana subsidētās elektroenerģijas ražotājiem varētu tos

novest līdz maksātnespējai.

SEN piemēro no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31.

decembrim. Tātad Pieteikumu iesniedzējiem ir iespēja pielāgot un

plānot savu rīcību tā, lai mazinātu iespējamās ar nodokļa

maksāšanas pienākumu radītās negatīvās sekas.

Starp subsidētās elektroenerģijas ražotājiem ir atšķirības,

kas atkarīgas no tā, cik ilgi tie jau saņēmuši valsts atbalstu un

ciktāl spējuši atpelnīt veiktās investīcijas, no izraudzītā

komercdarbības modeļa peļņas rādītājiem, no elektroenerģijas

ražošanas veida, saistības ar siltumenerģijas ražošanu

koģenerācijas procesā, resursu izmaksām un tamlīdzīgiem

faktoriem. Tāpēc Satversmes tiesa neanalizēs katra subsidētās

elektroenerģijas ražotāja komercdarbības efektivitāti un SEN

ietekmi uz peļņas rādītājiem.

Pieteikumu iesniedzēji nav izvirzījuši tādus argumentus, kas

ļautu secināt, ka SEN pēc sava rakstura ir konfiscējošs nodoklis.

Arī no lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

izskatāmajā lietā SEN varētu atzīt par konfiscējošu.

Lai nodrošinātu nodokļa nastas samērīgumu, Saeima noteikusi

diferencētas SEN likmes, ņemot vērā elektroenerģijas ražošanā

izmantotā energoresursa veidu. SEN pamata likme ir 15 procenti,

savukārt samazinātā likme ir 10 procenti vai 5 procenti. Līdz ar

to ir nodrošināta nodokļa likmju individualizācija. Proti,

enerģijas ražotājiem, kas izmanto fosilos energoresursus un rada

nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, SEN jāmaksā 15 procentu apmērā, bet

enerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, -

10 procentu apmērā. Šādas diferencētas nodokļa likmes veicina

atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Tātad diferencētās SEN

likmes ir vērstas uz to, lai atbalstītu elektroenerģijas ražošanu

no videi labvēlīgiem energoresursiem. Vienlaikus tās varētu

veicināt enerģētikas nozares ilgtspējīgu attīstību un tādējādi

nodrošināt tautsaimniecības konkurētspēju. Proti, energoresursu

efektīva izmantošana nodrošina valsts ekonomikas izaugsmi. Arī

tiesas sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis J. Spiridonovs

uzsvēra, ka SEN ir viens no konkurētspējīgas ekonomikas

attīstības nodrošināšanas instrumentiem.

21.3. Ikviens nodoklis ir likumdevēja īstenotās nodokļu

politikas sastāvdaļa, un parasti ikvienai personai ir pienākums

maksāt vairākus nodokļus. Katram nodoklim ir atšķirīgi mērķi,

objekti, likme, aprēķināšanas un piemērošanas kārtība. Arī katrs

no Pieteikumu iesniedzējiem vienlaikus maksā vairākus nodokļus.

Turklāt dažādu nodokļu maksāšanas pienākums un tā radītā

finansiālā ietekme atšķiras atkarībā no Pieteikumu iesniedzēju

tiesiskā statusa, darbības veida, līgumiskajām saistībām un

citiem apstākļiem. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata

izdarīt secinājumu, ka tieši SEN piemērošana atstāj negatīvu

ietekmi uz subsidētās elektroenerģijas ražotājiem, jo tā ir

saistīta arī ar citu nodokļu maksāšanas pienākumu, izejvielu

izmaksām un pašu elektroenerģijas ražotāju izraudzīto

komercdarbības stratēģiju.

Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka

tieši SEN piemērošana būtu uzskatāma par nesamērīgu slogu nodokļa

adresātiem vai radītu maksātnespējas draudus Pieteikumu

iesniedzējiem.

Izskatāmajā lietā ir svarīgi arī tas, ka ar apstrīdētajām

normām ieviests jauns pienākums, proti, pienākums maksāt SEN.

Satversmes tiesa jau norādīja, ka gadījumā, kad likumdevējs

nosaka jauna nodokļa maksāšanas pienākumu, personas tiesiskā

paļāvība nav aizsargājama tādā pašā mērā kā citos gadījumos, kad

tiesībām uz īpašumu tiek noteikti ierobežojumi (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 21.

punktu). Tādēļ komersantam nevar veidoties aizsargājama

tiesiskā paļāvība uz to, ka valsts nodokļu sistēma netiks mainīta

tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību.

Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību personas

iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma

par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums iecerēts kā

terminēts pasākums. Saeima SEN likuma pārejas noteikumos

ietvērusi pastāvīgu kontroles mehānismu. Saskaņā ar SEN likuma

pārejas noteikumu 3. punktu Ministru kabinetam, sagatavojot

priekšlikumus par kārtējo valsts budžetu, jāiesniedz Saeimai

izvērtējums par iespējām samazināt SEN likuma 5. pantā paredzētās

nodokļa likmes. Tātad atbilstoši normatīvajam regulējumam SEN

apmērs ir regulāri jāpārvērtē.

Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no SEN, ir lielāks par

ierobežojumu, ko apstrīdētās normas nosaka nodokļa

maksātājiem.

Tātad apstrīdētais ierobežojums

atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Subsidētās elektroenerģijas

nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punktu, 4. panta 1. punktu un 5.

pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš