20. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar alternatīviem

līdzekļiem, tostarp nosakot citu nodokļa objektu, diferencējot

SEN likmes, paredzot garāku pārejas periodu, izlīdzinot atbalstu

starp visiem ražotājiem vai rodot valsts budžetā citus līdzekļus

elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanai, piemēram,

novirzot šim nolūkam AS "Latvenergo" peļņu (sk.,

piemēram, tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 23. sēj. 123.

- 125. lpp.).

Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19.

punktu un 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

10.2. punktu). Satversmes tiesa jau secinājusi, ka SEN

piemērošanas mērķis ir nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā, kuri

tālāk var tikt izlietoti sabiedrības labklājības aizsardzībai.

Citu nodokļa objektu izvēle, zemākas nodokļa likmes vai citāda to

aprēķināšanas kārtība varētu negatīvi ietekmēt budžetā iekasējamo

līdzekļu apjomu. Šie risinājumi uzskatāmi par tādiem, kas varētu

liegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz

tādā pašā kvalitātē (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar

savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20.

punktu). Īpaši tad, kad tiek analizēts, vai nepastāv

saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes

tiesai jāievēro izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu tiesību

daba (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu un 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Ņemot vērā

likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu politikas veidošanā,

alternatīvu risinājumu izvēle ir atzīstama par likumdevēja

politisku izšķiršanos, kas nav izvērtējama ar konstitucionālās

kontroles metodēm.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.