Par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3.panta 1. un 2.punkta, 4.panta 1.punkta un 5.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Tieslietu

ministrija - norāda, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr

nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu. Tomēr valstij, nosakot un

realizējot savu nodokļu politiku, esot plaša rīcības brīvība.

Vērtējot SEN likuma projekta atbilstību vispārējiem tiesību

principiem, Tieslietu ministrija neesot konstatējusi tiesiskās

paļāvības principa pārkāpumu. Satversme expressis verbis

pilnvarojot likumdevēju pieņemt valsts budžetu, tātad noteikt

valsts ieņēmumus un izdevumus. Līdz ar to Satversme pilnvarojot

likumdevēju īstenot tādu fiskālo politiku, kas nodrošina valstij

nepieciešamos ienākumus. Tā kā ar nodokļu politiku valsts regulē

mainīgos ekonomiskos procesus, personai neesot pamata paļauties

uz to, ka valsts, reaģējot uz konkrētiem sociāliem un

ekonomiskiem apstākļiem, neieviesīs jaunu nodokli. Pretējā

gadījumā tiktu apdraudēts valsts pienākums nodrošināt

cilvēktiesību ievērošanu.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Laila Medina

norādīja, ka SEN ekonomiskā ietekme uz subsidētās

elektroenerģijas ražotājiem ir izvērtēta likumprojekta

sagatavošanas procesā. Nodokļi paši par sevi esot īpašuma tiesību

ierobežojums, tomēr samērīga apmēra nodokļa piemērošana neesot

vērtējama kā prettiesisks īpašuma tiesību aizskārums. Valsts

atbalsts elektroenerģijas ražotājiem esot uzskatāms par izņēmuma

gadījumu komercdarbības jomā, un personai nevarot būt tiesiskā

paļāvība uz bezgalīgu atbalsta saņemšanu.