1. pants
, kas ir lex specialis attiecībā uz izraidīšanas

procedūrām, nav piemērojams. Patiesi, pirmā un trešā iesniedzēja

nevarētu pamatoties uz pēdējā minētā noteikuma specifiskākajām

garantijām, jo viņas nebija Latvijas legālas rezidentes. Tajā

pašā laikā viņām bija argumentējama prasība par to, ka viņu

Konvencijā paredzētās tiesības ir tikušas pārkāptas legālā

statusa Latvijas Republikā zaudēšanas rezultātā. Atbilstoši

Konvencijas 13.pants ir piemērojams šai lietai.

99. Tiesa atkārto, ka tiesisks

pārskatīšanas process pamatā veido efektīvu aizsardzību

Konvencijas 13.panta izpratnē attiecībā uz sūdzībām izraidīšanas

un izdošanas kontekstā, ja tiesas var efektīvi kontrolēt no

substanciālā un procedurālā viedokļa izpildvaras rīcības brīvību

un atcelt attiecīgos lēmumu (skat. mutatis mutandis, Hilal v.

Lielbritānija, nr. 45276/99, 6.3.2001, 75.-77.paragrāfs, tiks

publicēts ECHR 2001).

100. Tiesa ir pārliecināta, ka

nacionālās tiesas visās trijās instancēs ir rūpīgi izvērtējušas

pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības. Nav šaubu, ka tiesām bija

pilnvaras sniegt viņām prasīto palīdzību, kā to pierāda pirmās

instances spriedums, kas atcēla pret viņām vērsto administratīvo

lēmumu.

101. Tajā pašā laikā 13.pantā

paredzētās aizsardzības efektivitāte nav atkarība no pārliecības

par iesniedzējam labvēlīgu iznākumu (loc. cit.,

78.paragrāfs). Fakts, ka tiesas beigu beigās nolēma pirmajai un

trešajai iesniedzējai par sliktu, kā tāds nenozīmē efektīvas

aizsardzības Konvencijas 13.panta izpratnē trūkumu.

102. Neesot norādījumiem par

nacionālo tiesu lēmumu patvaļību, Tiesa nonāk pie secinājuma, ka

pirmajai un trešajai iesniedzējai bija pieejama efektīva

aizsardzība attiecībā uz viņu sūdzībām par uzturēšanās Latvijā

likumību.

103. Atbilstoši šī iesnieguma daļa

ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.paragrāfa

izpratnē un ir jānoraida saskaņā ar 35.panta 4.paragrāfu.

C. Sūdzības saistībā ar pirmās un

trešās iesniedzējas aizturēšanu 1998.gada 29.oktobrī un trešās

iesniedzējas aizturēšanu 1999.gada 16.-17.martā.

104. Pirmā un trešā iesniedzēja

izsakās, ka viņu aizturēšanas uz vienu dienu 1998.gada 29.oktobrī

un trešās iesniedzējas aizturēšanas uz 30 stundām 1999.gada

16.-17.martā izbraukšanas rīkojuma neizpildes dēļ apstākļi

pārkāpj Konvencijas 3.pantu, kas paredz:

"Nevienu nedrīkst spīdzināt vai

citādi cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai

sodīt".

105. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka telpa, ventilācija, sanitārie un ēdināšanas apstākļi

Nelegālo imigrantu centrā bija zem Konvencijas 3.pantā pieļautā

līmeņa. Šo vērtējumu atbalsta Krievijas Valdība.

106. Atbildētāja Valdība apgalvo,

ka apstrīdētā apiešanās nesasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas

nepieciešams, lai varētu piemērot Konvencijas 3.pantu.

107. No Tiesas viedoļa, pat

pieņemot, ka pirmajai un trešajai iesniedzējai nebija efektīvu

tiesību aizsardzības iespēju, viņas nav pierādījušas, ka

apstrīdētie apstākļi sasniedza minimālo skarbuma līmeni, kas

nepieciešams, lai apiešanās varētu tikt apskatīta Konvencijas

3.panta kontekstā, īpaši ņemot vērā ļoti īso aizturēšanas laiku

un to, ka nav medicīniska dokumenta vai citu pierādījumu pirmās

un trešās iesniedzējas ciešanām vai veselības kaitējumam

apstrīdētās apiešanās rezultātā (skat. mutatis mutandis,

Valašinas pret Lietuvu, nr. 44558.98, 2.7.2001, 100-113

paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2001). No tā izriet, ka šī

iesnieguma daļa jebkurā gadījumā būtu acīmredami nepamatota

Konvencijas 35.panta 3 paragrāfa izpratnē.

108. Atbilstoši šis lietas aspekts

ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un

4.paragrāfu.

109. Savā 2000.gada 10.septembra

vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja apgalvo, ka iepriekšminētā

aizturēšana rezultējās viņu tiesību uz brīvu pārvietošanos

saskaņā ar Konvencijas 4.protokola 2.pantu nepamatotā

ierobežošanā un ka viņu rīcībā nebija efektīva aizsardzības

līdzekļa pret it kā nelikumīgu iejaukšanos viņu minētajā

noteikumā paredzētajās tiesībās.

4.protokola 2.pants skan šādi:

"1. Ikvienam, kurš likumīgi

atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības uz brīvu

pārvietošanos un tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu šajā

valstī. ..."

110. Atbildētāja Valdība

argumentē, ka nenotika nekāda iejaukšanās pirmās un trešās

iesniedzējas tiesību īstenošanā saskaņā ar šo normu.

111. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar

Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu tā var izskatīt tikai tās

sūdzības, attiecībā uz kurām visas nacionālās tiesību

aizsardzības iespējas ir izsmeltas un kuras tikušas iesniegtas

sešu mēnešu laikā kopš "pēdējā" lēmuma nacionālā līmenī. Ja

sūdzība tiek iesniegta par adekvādu aizsardzības līdzekļu

neesamību pret darbību, kas tiek uzskatīta par Konvencijas

pārkāpumu, sešu mēnešu periods sākas dienā, kad notika minētā

darbība (skat. mutatis mutandis, Papon v. Francija,

nr.64666/01, 7.6.2001, tiks publicēts ECHR 2001).

112. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka viņām nebija adekvātu aizsardzības līdzekļu pret it

kā notikušo iejaukšanos viņu tiesībās uz pārvietošanās brīvību.

Taču apstrīdētās darbības notika 1998.gada 29.oktobrī un

1999.gada 16.-17.martā, kamēr sūdzība Tiesai tika iesniegta

2000.gada 10.septembrī, t.i., vēlāk nekā sešus mēnešus pēc

attiecīgajiem notikumiem. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un

4.paragrāfu Tiesai nav pilnvaru izskatīt šo iesnieguma daļu, jo

tas ir iesniegts par vēlu.

113. Pirmā un trešā iesniedzēja

tāpat apgalvo, ka viņu aizturēšana pārkāpj Konvencijas 5.pantu,

kas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, paredz:

"1. Ikvienam ir tiesības uz

personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt

brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā

noteikto kārtību: ...

...

(f) ja persona tiek likumīgi

aizturēta vai apcietināta ar nolūku neļaut tai nelikumīgi

ieceļot valstī vai ja pret personu tiek veiktas darbības ar

nolūku viņu izraidīt no valsts vai izdot citai valstij.

4. Jebkura persona, kurai

aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā,

kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un

nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska."

114. Atbildētāja Valdība

argumentē, ka aizturēšana atbilst Konvencijas 5.panta prasībām,

jo pirmās un trešās iesniedzējas nelikumīga uzturēšanās Latvijā

tika pierādīta spēkā esošos tiesu spriedumos un bija spēkā esošs

viņu izbraukšanas rīkojums. Tā arī norāda, ka saskaņā ar

Ārvalstnieku likumu aizturēšanas likumības tiesisko kontroli veic

prokurors.

115. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka viņu aizturēšana bija nelikumīga un patvaļīga un ka

tā netika un arī nevarēja tikt apstrīdēta tiesā. Krievijas

Valdība atbalsta šo apgalvojumu.

116. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā

pušu viedokļus, šis iesnieguma aspekts rada kompleksus faktu un

tiesību jautājumus, kuru izlemšanai jābūt atkarīgai no

izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt

uzskatīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta

3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tā nepieņemšanai nav

norādīts.

D. Sūdzības par procesa saistībā

ar viņu izraidīšanas no Latvijas radītajām sekām

117. Pirmā un trešā iesniedzēja

sūdzas attiecībā uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, kas

paredz:

"Jebkurai fiziskai vai

juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu.

Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek

publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un

atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Iepriekšminēto noteikumi

neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata

par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā

ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu

maksājumu vai sodu samaksu."

118. Atbildētāja Valdība norāda,

ka tā ir iesniegusi atrunu pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz

atsevišķām nacionālām normām par īpašuma tiesību atjaunošanu un

īpašuma privatizāciju. Tāpat tā norāda, ka jebkurā gadījumā nav

notikusi nekāda iejaukšanās pirmās un trešās iesniedzējas

tiesībās izmantot "īpašumu" 1.protokola 1.panta izpratnē.

119. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka procesa saistībā ar viņu tiesisko statusu un tam

sekojošu izraidīšanu rezultātā viņām tika liegta iespēja

piedalīties viņu īrētā dzīvokļa privatizācijā. Viņas tāpat

apgalvo, ka pēc tam, kad viņas pameta Latviju, dzīvoklis tika

uzlauzts un dažas no viņu personiskajām lietām, kas bija

palikušas dzīvoklī, valsts institūcijas iznīcīnāja vai nozaga.

Krievijas Valdība atbalsta šo sūdzību.

120. Tiesa uzskata, ka nav

nepieciešams izvērtēt, vai Latvijas atruna pie 1.protokola

1.panta ir piemērojama šīs sūdzības faktiem, jo šī iesnieguma

daļa jebkurā gadījumā ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.

121. Tiesa atgādina, ka Konvencija

negarantē tiesības iegādāties īpašumu kā tādas. Iesniedzējs var

apgalvot, ka ir noticis 1.protokola 1.panta pārkāpums tikai

tiktāl, ciktāl apstrīdētais lēmums attiecas uz viņa "īpašumu" šī

noteikuma izpratnē. "Īpašums" var būt "jau esošs īpašums" vai

aktīvs, ieskaitot arī prasījumus, pamatojoties uz kuriem

iesniedzējs var argumentēt, ka viņam vai viņai ir vismaz "pamats

sagaidīt" īpašumtiesību efektīvas īstenošanas iegūšanu. Pretēji

tam, ne cerība, ka tiks atzītas īpašuma tiesības, kuras nav bijis

iespējams efektīvi īstenot pēc 1.protokola spēkā stāšanās

attiecībā uz valsti, nevar tikt uzskatīta par "īpašumu"

1.protokola 1.panta izpratnē, nedz arī nosacījuma prasība, kas

zaudē spēku ar likumu noteiktu prasību neizpildes dēļ (skat.

mutatis mutandis, Malhous v. Čehija (lēmums) nr.33071/96,

13.12.2000, tiks publicēts ECHR 2000-XII).

122. Nav strīda par to, ka

pirmajai un trešajai iesniedzējai nepiederēja apskatāmais

dzīvoklis un ka viņām nebija personisku tiesību vai prasījuma

privatizēt šo dzīvokli saskaņā ar uz 1997.gada 27.jūniju, kad

attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1.protokola 1.pants, spēkā

esošiem nacionālajiem tiesību aktiem. Attiecībā uz dzīvokli viņām

nebija pietiekamas īpašnieciskas intereses, lai veidotos

"īpašums" 1.protokola 1.panta izpratnē (skat. mutatis

mutandis, Beyeler v. Itālija, nr.33202/96. 5.1.2000,

100.-105.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000-I). No tā

izriet, ka pirmās un trešās iesniedzējas sūdzība par nespēju

privatizēt dzīvokli nav savietojama ratione materiae ar šo

noteikumu.

123. Attiecībā uz pirmās un trešās

iesniedzējas sūdzību par to, ka dzīvoklis ticis uzlauzts un tajā

palikušās lietas tikušas iznīcinātas vai nozagtas, Tiesa atzīmē,

ka saistībā ar šīm sūdzībām viņas Latvijā neuzsāka nekādu tiesas

procesu. No tā izriet, ka viņas nav izmantojušas visas nacionālās

tiesību aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas

35.panta 1.paragrāfs.

124. Atbilstoši šis lietas aspekts

ir noraidāms saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un

4.paragrāfu.

125. Trešā iesniedzēja arī

apgalvo, ka valsts institūcijas ir pārkāpušas 1.protokola

2.pantu, kas paredz:

"Nevienam nedrīkst liegt

tiesības uz izglītību. Veicot funkcijas, kuras tā uzņemas

attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku

tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības,

kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem

uzskatiem"

126. Atbildētāja Valdība norāda,

ka trešā iesniedzēja absolvēja vidusskolu 1999.gadā.

127. Trešā prasītāja argumentē, ka

divi aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada

16.-17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanu no Latvijas saistīto

procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un

brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības skolā.

128. Tiesa atzīmē, ka, neskatoties

uz trešajai iesniedzējai izsniegto izbraukšanas rīkojumu, viņa

varēja pabeigt vidējo izglītību. Nav nodibināts, ka divi īsie

aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada 16.martā

un 17.martā būtu radījuši būtisku šķērsli viņas spējām iegūt

izglītību skolā vai ka būtu notikusi jebkāda cita iejaukšanās

viņas Konvencijas 1.protokola 2.pantā garantētajās tiesībās.

129. Līdz ar to šī iesnieguma daļa

ir acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 2.paragrāfa

izpratnē un tādēļ noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35.panta

4.paragrāfu.

Šo iemeslu dēļ Tiesa

vienbalsīgi nolemj, ka fakts, ka

apstrīdētie pasākumi notikuši 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un

Krievijas līguma par Krievijas armijas izvešanu izpildes

ietvaros, nekavē Tiesu uzņemties izskatīt sūdzību;

ar balsu vairākumu pasludina

par nepieņemamu izskatīšanai otrā iesniedzēja sūdzību;

vēl nelemjot par lietas būtību, ar

balsu vairākumu pasludina par pieņemamu izskatīšanai

pirmās un trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas

5.pantu;

vēl nelemjot par lietas būtību,

vienbalsīgi pasludina par pieņemamu izskatīšanai pirmās un

trešās iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 8.pantu un

14.pantu;

vienbalsīgi pasludina par

nepieņemamu izskatīšanai pirmās un trešās iesniedzējas

atlikušās sūdzības.

Sastādīts angļu un franču valodā,

abi teksti vienlīdz autentiski.

Paul Mahoney Sekretārs

Luzius Wildhaber

Prezidents

Ārlietu ministrijas neoficiāls

tulkojums

2002.gada 12.martā