2. pants
garantē "bijušajiem PSRS pilsoņiem" ("nepilsoņiem") visas

konstitucionālās pamattiesības un aizliedz to izraidīšanu no

Latvijas, izņemot īpašos gadījumos.

Ārvalstniekam, kuram nav "bijušās

PSRS pilsoņa" ("nepilsoņa") statuss, ar kompetentu iestāžu lēmumu

var tikt izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz

likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un

uzturēšanos Latvijas Republikā".

Iepriekšminētie likumi izslēdz

iespēju pastāvīgi uzturēties Latvijā tām personām, kuras pirms

Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ieradās Latvijā kā

padomju militārpersonas vai viņu ģimenes locekļi. Šādas personas

tiek uzskatītas par bezvalstniekiem vai citu valstu pilsoņiem, un

viņām jāsaņem terminētā (pagaidu) uzturēšanās atļauja vai vīza,

lai saskaņā ar likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku

ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" likumīgi uzturētos

valstī.

Ārvalstnieku izraidīšana un

aizturēšana

sakarā ar izraidīšanu

40. Saskaņā ar likuma "Par

ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas

Republikā" 36.panta 3.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta,

ja bezvalstnieks vai citas valsts pilsonis rada draudus

sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Saskaņā ar 36.panta

6.paragrāfu uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja persona ir

iestājusies ārvalsts militārajā dienestā.

Saskaņā ar 38.panta 1. un

2.paragrāfu izraidīšanas rīkojumu izdod bezvalstniekam un citas

valsts pilsonim 36.pantā paredzētajos gadījumos, kā arī tiem

bezvalstniekiem un citas valsts pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā

bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas.

Pamatojoties uz likuma 40.pantu,

personai Latvija jāpamet septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam

vai viņai ir paziņots izbraukšanas rīkojums, ja tas nav

pārsūdzēts saskaņā ar šajā pantā noteikto kārtību. Personai ir

tiesības septiņu dienu laikā kopš izbraukšanas rīkojuma

paziņošanas pārsūdzēt to imigrācijas iestādēm. Imigrācijas

iestāžu lēmums var tikt pārsūdzēts tiesā.

Saskaņā ar 48.pantu, ja persona

nav izpildījusi izbraukšanas rīkojumu, policija var viņu izraidīt

no Latvijas piespiedu kārtā. Pamatojoties uz 48.4pantu, policijai

ir tiesības aizturēt personu, lai izpildītu lēmumu par tās

piespiedu izraidīšanu.

Saskaņā ar 48.5pantu policijai ir

tiesības aizturēt personu bez lēmuma par piespiedu izraidīšanu,

ja:

1) persona ieradusies valstī

nelegāli;

2) persona kompetentām iestādēm

vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanai sniegusi apzināti

nepatiesas ziņas;

3) kompetentām valsts iestādēm ir

pamatotas aizdomas, ka persona slēpsies, vai personai nav

pastāvīgas uzturēšanās vietas;

4) kompetentām valsts iestādēm ir

pamatotas aizdomas, ka persona rada draudus sabiedriskajai

kārtībai vai valsts drošībai.

Šādos gadījumos policijai ir

tiesības aizturēt personu uz laiku līdz 72 stundām vai, ja par to

ir paziņots prokuroram, - līdz 10 dienām. Policijai nekavējoties

jāinformē imigrācijas iestādes par aizturēšanu, lai pieņemtu

lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu. Persona ir tiesīga

pārsūdzēt lēmumu par piespiedu izraidīšanu saskaņā ar šī likuma

40.pantu.

Saskaņā ar 48.6pantu persona,

attiecībā uz kuru ir pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu,

līdz lēmuma izpildei var tikt turēta apsardzībā, par to paziņojot

prokuroram.

Saskaņā ar 48.7pantu aizturētā

persona nekavējoties jāinformē par aizturēšanas iemesliem, un

viņai ir tiesības uz juridisko palīdzību.

Pamatojoties uz 48.10pantu,

policijai ir tiesības aizturēt bezvalstniekus un citas valsts

pilsoņus, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās

atļaujas. Šādas personas trīs stundu laikā jānogādā imigrācijas

iestādē vai policijas iestādē.

C. Latvijas un Krievijas līgums

par Krievijas armijas izvešanu

41. Līgums starp Latviju un

Krieviju par Krievijas armijas izvešanu tika parakstīts 1994.gada

20.aprīlī Maskavā, un ar šo datumu arī tika piemērots.

Saskaņā ar šī Līguma 2.panta

1.paragrāfu Krievijas armijai bija pienākums pamest Latviju līdz

1994.gada 31.augustam.

Ievērojot Līguma 2.panta

2.paragrāfu, pienākums izbraukt attiecās uz visām Krievijas

Federācijas bruņoto spēku militārpersonām, viņu ģimenes locekļiem

un viņu kustamo īpašumu.

2.panta 3.paragrāfs paredz, ka

Krievijas armijas daļu izformēšana Latvijas teritorijā un

militārpersonu atvaļināšana pēc 1992.gada 28.janvāra "nevar tikt

uzskatīta par armijas izvešanu".

Līgums arī noteica izvešanas

grafiku.

Saskaņā ar Līguma 3.panta

5.paragrāfu Krievijas Federācijai bija pienākums informēt Latviju

par tās bruņoto spēku Latvijas teritorijā skaitlisko sastāvu un

izvešanas procesa gaitu.

Pamatojoties uz 9.pantu, Latvija

apņēmās garantēt Krievijas militārpersonām un viņu ģimenes

locekļiem tiesības un brīvības saskaņā ar Latvijas likumiem un

starptautisko tiesību principiem.

Sūdzības

42. Saskaņā ar Konvencijas 8.pantu

iesniedzēji sūdzas par viņu izraidīšanu no Latvijas,

argumentējot, ka tādējādi ir pārkāptas viņu tiesības uz privātās

dzīves, ģimenes dzīves un mājokļa neaizskaramību minētās normas

izpratnē. Viņi uzskata, ka viņu izraidīšanu, pareizi interpretēts

Krievijas armijas izvešanas Līgums, neparedz un ka jebkurā

gadījumā notikusī iejaukšanās viņu augšminētajās tiesībās nebija

nepieciešama leģitīmu mērķu sasniegšanai un nebija nepieciešama

demokrātiskā sabiedrībā.

43. Tāpat iesniedzēji,

pamatojoties uz Konvencijas 14.pantu, skatītu kopā ar 8.pantu,

apgalvo, ka viņi tika izraidīti no Latvijas kā krievvalodīgās

minoritātes pārstāvji un Krievijas militārpersonas ģimenes

locekļi. Viņi sūdzas, ka attieksme pret viņiem bija citāda nekā

pret pārējiem nelatviešu izcelsmes Latvijas iedzīvotājiem, jo

viņi nevarēja saglabāt "bijušā PSRS pilsoņa statusu" saskaņā ar

likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas

vai citas valsts pilsonības", kas būtu novērsis viņu

izraidīšanu.

44. Pirmā un trešā iesniedzēja

tāpat apgalvo, ka viņu izraidīšana pārkāpj Konvencijas

4.protokola 3.pantu, ņemot vērā to, ka Latvija ir viņu dzimtene

un ka līdz 1991.gadam viņas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās

Republikas (LPSR) pilsones.

45. Savā 2000.gada 10.septembra

vēstulē iesniedzēji arī argumentē, ka viņu izraidīšana bija

"kolektīva izraidīšana", kas ir pretrunā ar Konvencijas

4.protokola 4.pantu.

46. Iesniedzēji uzskata, ka,

pārkāpjot Konvencijas 6.pantu, tiesas process par viņu

uzturēšanos Latvijā nebija taisnīgs.

47. Tāpat viņi uzskata, ka pretēji

Konvencijas 13.pantam viņu rīcībā nebija efektīvu tiesību

aizsardzības līdzekļu, lai pārskatītu viņu uzturēšanās Latvijā

likumību un novērstu izraidīšanu.

48. Pirmā un trešā iesniedzēja arī

apgalvo, ka viņu aizturēšanas 1998.gada 29.oktobrī un trešās

iesniedzējas aizturēšanas 1999.gada 16.-17.martā apstākļi pretēji

Konvencijas 3.pantam bija necilvēcīga un cilvēka cieņu pazemojoša

apiešanās.

49. Pirmā un trešā iesniedzēja

uzskata, ka viņu aizturēšana bija patvaļīga un nelikumīga un ka

aizturēšana netika tiesiski pārskatīta pretēji Konvencijas

5.panta 1. un 4.paragrāfam.

50. Savā 2000.gada 10.septembra

vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja atsaucas arī uz Konvencijas

4.protokola 2.pantu, apgalvojot, ka viņu aizturēšanas rezultātā

notika nepamatota iejaukšanās viņu tiesībās uz pārvietošanās

brīvību un ka Latvijā nav pieejams efektīvs tiesību aizsardzības

līdzeklis attiecībā uz it kā nelikumīgu iejaukšanos minētajās

tiesībās.

51. Pamatojoties uz Konvencijas

1.protokola 1.pantu iesniedzēji arī apgalvo, ka tiesiskā statusa

Latvijā zaudēšanas un izraidīšanas rezultātā viņi nevarēja

piedalīties dzīvokļa, ko viņi īrēja no vietējām institūcijām,

privatizācijā. Viņi tāpat sūdzas par to, ka pēc tam, kad viņi

pameta Latviju, dzīvoklī notika ielaušanās un valsts institūcijas

nozaga vai sabojāja dažas viņu personiskās mantas, kas bija

palikušas dzīvoklī.

52. Visbeidzot, trešā iesniedzēja,

pamatojoties uz Konvencijas 1.protokola 2.pantu, apgalvo, ka divi

aizturēšanas periodi 1998.gada 29.oktobrī un 1999.gada

16.-17.martā, kā arī ar viņas izraidīšanas no Latvijas saistīto

procesu rezultātā radušās pastāvīgās bailes par drošību un

brīvību nav ļāvušas viņai pilnvērtīgi apgūt mācības

vidusskolā.

Tiesības

53. Iesniedzēji ir izteikuši

daudzas sūdzības attiecībā uz dažādiem Konvencijas un tās

Protokolu pantiem saistībā ar viņu izraidīšanu no Latvijas un ar

to saistītiem jautājumiem. Atbildētāja Valdība apstrīd Tiesas

jurisdickiju uzņemties lietu, pamatojoties uz to, ka apstrīdētie

pasākumi notika, izpildot pirms Konvencijas ratifikācijas

noslēgtu Latvijas starptautisku līgumu, kura atbilstību

Konvencijai, uzskata Valdība, Tiesa nevar izskatīt. Jebkurā

gadījumā tā apgalvo, ka iesniedzēju dažādās sūdzības nav

pieņemamas izskatīšanai pēc būtības.

Tādēļ Tiesai vispirms ir jāizskata

jautājums par tās jurisdikciju (Konvencijas 32.panta

2.paragrāfs).

I. Par Tiesas jurisdikciju

uzņemties izskatīt iesniegumu

54. Atbildētāja Valdība apgalvo,

ka Tiesa nevar izskatīt sūdzību, jo apstrīdētie pasākumi tika

veikti, izpildot 1994.gada 30.aprīļa Latvijas un Krievijas līgumu

par Krievijas armijas izvešanu. Saskaņā ar atbildētājas Valdības

viedokli vēlākā Konvencijas un Protokolu ratifikācija 1997.gada

27.jūnijā pamatojās uz pārliecību, ka Līgums ir atbilstošs

Konvencijai. Tā uzsver, ka ārvalsts bruņoto spēku izvešana bija

absolūti nepieciešama Latvijas suverenitātei un nacionālajai

drošībai. Tādēļ tās pienākumi, kas izriet no Konvencijas un

Protokoliem, jāapskata, ievērojot "kvazi-atrunu" attiecībā uz

Līgumu.

55. Saskaņā ar iesniedzēju un

trešās puses viedokli Līgums nevar tikt piesaukts, lai attaisnotu

pasākumus, kuri varētu neatbilst Konvencijas un tās Protokolu

prasībām. Viņi apstrīd atbildētājas Valdības argumentu par to, ka

Tiesai nav jurisdikcijas uzņemties izskatīt lietu.

56. Tādējādi Tiesa saduras ar pušu

strīdu par to, vai tai ir vai nav jurisdikcijas. Saskaņā ar

Konvencijas 32.panta 2.paragrāfu Tiesai pašai ir jāizlemj šis

jautājums.

57. Pirmais punkts, kas jāievēro,

ir tas, ka saskaņā ar Konvencijas 19.pantu Tiesas pienākums ir

nodrošināt saistību, kuras ar Konvenciju un tās Protokoliem ir

uzņēmušās Augstās Līgumslēdzējas Puses, ievērošanu. Saskaņā ar

32.panta 1.paragrāfa noteikumiem tai ir piekritīgas visas lietas,

kas saistītas ar Konvencijas un Protokolu iztulkošanu un

piemērošanu un kas tai ir iesniegtas, pamatojoties uz inter

alia 34.pantu. Saskaņā ar tās iedibināto praksi Tiesas

iztulkošanas pilnvaras nav ierobežotas tikai ar Konvencijas un

Protokolu tekstu, bet iekļauj arī Dalībvalsts atrunu un

vienpusējo deklarāciju iztulkošanu (skat., citu avotu starpā,

attiecībā uz prasībām atrunas saskaņā ar Konvencijas 57.pantu

piemērošanai, Ječius v. Lietuva, nr. 34578/97, 31.7.2000,

77.-87.paragrāfs, tiks publicēts ECHR 2000-IX; tāpat skat.

attiecībā uz atkāpēm saskaņā ar Konvencijas 15.pantu, Sakik un

citi v. Turcija 1997.gada 26.novembra spriedumu, Reports

of Decisions and Judgements 1997-VII, 34.-39.paragrāfs).

58. 1997.gada 27.jūnijā

ratificējot Konvenciju un tās 1., 4., 6. un 7.protokolus, Latvija

apņēmās "nodrošināt", sākot ar šo datumu, ikvienai tās

jurisdikcijā esošai personai Konvencijā un minētajos Protokolos

paredzētās tiesības (Konvencijas 1.pants), ievērojot jebkuru

spēkā esošu atrunu, kas izdarīta saskaņā ar Konvencijas 57.pantu.

Ratifikācijas brīdī Latvija izdarīja atrunu attiecībā uz

1.protokola 1.pantu saistībā ar īpašuma tiesības regulējošiem

likumiem, kas tajā laikā bija spēkā tās teritorijā. Taču Latvija

neizdarīja nekādas atrunas attiecībā uz citiem Konvencijas

pantiem, īpaši nekādu formālu atrunu specifiski attiecībā uz

augšminēto Latvijas un Krievijas līgumu vai vispārīgajiem

Latvijas likumu noteikumiem par imigrāciju un pilsonību.

59. Atbildētāja Valdība norāda, ka

tās izpratne Konvencijas un Protokolu ratifikācijas brīdī bija,

ka augšminētais Līgums nekonfliktē ar Konvencijas noteikumiem un

ka tādēļ, neskatoties uz formālas atrunas neesamību, Latvijas

pienākumi, kas izriet no Konvencijas, ir pakļauti "kvazi-atrunai"

attiecībā uz Līgumu, tādējādi neļaujot Tiesai izskatīt pasākumu,

kas veikti [Līguma] ieviešanai, atbilstību Konvencijai.

60. Tiesa nepiekrīt šim viedoklim.

No Konvencijas 57.panta 1.paragrāfa teksta, lasot to kopā ar

1.pantu, izriet, ka Konvencijas ratifikācija valstī pieņem kā

priekšnoteikumu, ka jebkuram likuma, kas tajā brīdi ir spēkā tās

teritorijā, būtu jāatbilst Konvencijai. Ja tā nebūtu, attiecīgai

valstij ir iespēja izdarīt atrunu attiecībā uz specifisko

Konvencijas (vai Protokolu) pantu, kuru tā nevar pilnībā izpildīt

tādēļ, ka joprojām ir spēkā attiecīgais likums. Tajā pašā laikā

vispārīgas atrunas, īpaši tādas, kurās nav norādītas nacionālo

likumu normas vai kuras nenorāda Konvencijas pantus, kuri varētu

tikt ietekmēti šo normu piemērošanas rezultātā, nav pieļaujamas.

Tiesa vienmēr patur pilnvaras izvērtēt, vai attiecīgā atruna ir

pamatoti izdarīta saskaņā ar 57.panta prasībām; ja atruna tiek

atzīta par pamatotu, Tiesa nevarēs izvērtēt atrunātās tiesību

normas atbilstību tiem Konvencijas pantiem, attiecībā uz kuriem

atruna tika izdarīta (skat. cita starpā augšminēto Jecius v.

Lietuva spriedumu).

61. No Tiesas viedokļa raugoties,

tāds pats princips jāpiemēro arī attiecībā uz jebkuru normu

starptautiskā līgumā, ko Līgumslēdzējas Puses varētu būt

noslēgušas pirms Konvencijas ratifikācijas un kas varētu būt

pretrunā ar kādu tās normu. Atsevišķas valstis ir izdarījušas

atrunas attiecībā uz jau esošām līgumsaistībām (piemēram,

Austrijas atruna pie 1.protokola 1.panta attiecībā uz 1995.gada

Valsts Līguma (State Treaty) normām). Šajā lietā Latvijai

bija iespēja izdarīt specifiskas atrunas attiecībā uz 1994.gada

30.aprīļa Līgumu. Tā kā tā to nav izdarījusi, Tiesa secina, ka

tai ir jurisdikcija izvērtēt visus jautājumus, kas varētu rasties

no Konvencijas un Protokolu viedokļa augšminētā Līguma noteikumu

piemērošanas iesniedzēju lietā rezultātā.

62. Šis secinājums ir vēl jo

vairāk attaisnojams šajā lietā, tā kā iesniedzēji uzskata, ka

Līgums, ja tas būtu pareizi iztulkots, uz viņiem nemaz nebūtu

attiecināms. Turklāt, lai arī apstrīdētie pasākumi pamatojās uz

Līgumu, kā to interpretē Latvijas institūcijas, šai

intepretācijai acīmredzami nepiekrīt Krievijas Federācija, kas

otra Līguma puse (un trešā puse šajā procesā). Šķiet, ka Latvijas

institūcijām bija zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tās

iztulko Līgumu attiecībā uz iesniedzējiem. Visbeidzot pats Līgums

tā 9.pantā noteica, ka Latvijai jāievēro starptautisko tiesību

principi, lai nodrošinātu to personu tiesības, kuras skar tā

iztulkošana. Šajos apstākļos Latvijas institūciju pārliecība, ka

Līgums nav pretrunā ar Konvenciju, nevar kalpot par pamatu, lai

atņemtu Tiesai tās kontroli pār to, vai ir notikusi iejaukšanās

iesniedzēju Konvencijā paredzētajās tiesībās un brīvībās, un, ja

jā, vai šāda iejaukšanās bija attaisnojama.

63. Tādēļ Tiesa secina, ka tai ir

tiesības uzņemties izskatīt iesniedzēju sūdzības un ka

atbildētājas Valdības iebildumi ir jānoraida.

II. Otrā iesniedzēja sūdzība

64. Otrais iesniedzējs apgalvo, ka

viņa izraidīšana no Latvijas pārkāpa viņa tiesības uz privātās un

ģimenes dzīves neaizskaramību (Konvencijas 8.pants) un bija daļa

no "kolektīvas izraidīšanas", ko aizliedz Konvencijas 4.protokola