4. pants
Viņš tāpat apgalvo, ka šis pasākums pretēji Konvencijas

14.pantam ir diskriminējošs un ka viņa procesuālās tiesības

saskaņā ar Konvencijas 6.pantu un 13.pantu, kā arī viņa īpašuma

tiesības saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu ir tikušas

pārkāptas.

65. Atbildētāja Valdība norāda, ka

otrais iesniedzējs nav izmantojis visas nacionālās tiesību

aizsardzības iespējas, kā to pieprasa Konvencijas 35.panta

1.paragrāfs, jo viņš Augstākajai tiesai neiesniedza kasācijas

sūdzību par 1996.gada 19.jūnija Rīgas Apgabaltiesas

spriedumu.

66. Atbildot otrais iesniedzējs

uztur spēkā iebildumu, ka nebija iespējama nekāda adekvāta

1996.gada 19.jūnija sprieduma pārsūdzība, jo saskaņā ar

nacionālajiem likumiem šis spriedums stājās spēkā tūlīt pēc

pasludināšanas, un tādēļ tas bija galīgs. Nekādas citas

pārsūdzības viņš neiesniedza un pameta Latviju 1996.gadā, jo

negribēja "radīt šķēršļus" savas sievas palikšanai Latvijā.

Saskaņā ar otrā iesniedzēja teikto viņa izraidīšanas no Latvijas

radies Konvencijas tiesību pārkāpums joprojām turpinās. Krievijas

Valdība atbalsta otrā iesniedzēja secinājumus.

67. Tiesa ievēro, ka tai nav

jurisdikcijas uzņemties izskatīt sūdzības, kas attiecas uz

faktiem, kas notikuši pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, kad

Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju.

68. Vēl jo vairāk, saskaņā ar

Konvencijas 35.panta 1.paragrāfu Tiesa var izskatīt tikai tās

sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas nacionālās

tiesību aizsardzības iespējas un kuras tikušas iesniegtas sešu

mēnešu laikā no "pēdējā" nacionālā lēmuma. Šiem mērķiem tikai

adekvātas aizsardzības iespējām ir jābūt izmantotām (skat.

mutatis mutandis, Civet v. Francija, nr.29340/95, 28.9.1999,

41.paragrāfs, ECHR 1999-VI).

69. Tiesa atzīmē, ka otrais

iesniedzējs pameta Latviju 1996.gadā neprecizētā datumā, pēc tam,

kad Rīgas Apgabaltiesa 1996.gada 19.jūnijā nolēma viņam par

sliktu, t.i., pirms Konvencija stājās spēkā attiecībā uz

Latviju.

70. Vēl jo vairāk, lai arī ir

skaidrs, ka saskaņā ar nacionālajām tiesībām 1996.gada 19.jūnija

spriedums stājā spēkā tajā pašā dienā, nav strīda par to, ka

otrajam iesniedzējam bija ar likumu noteiktas tiesības iesniegt

kasācijas sūdzību Augstākajā Tiesā un ka viņš to neizdarīja. Nav

nekādu norādījumu uz to, ka šī iespēja varētu tikt uzskatīta par

neadekvātu svarīgajā laika posmā. Pat attiecībā uz otrā

iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa tiesību pārkāpums turpinājās arī

pēc tam, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju,

jāsecina, ka viņš nav izpildījis Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa

prasības izmantot visas nacionālās tiesību aizsardzības

iespējas.

71. Tādēļ viņa sūdzība ir

jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1., 3. un

4.paragrāfu.

III. Pirmās un trešās iesniedzējas

sūdzības

72. Attiecībā uz pirmās un trešās

iesniedzējas sūdzībām Tiesa vispirms izskatīs to, vai viņu

izraidīšana bija savietojama ar Konvencijas 4.protokola 3.pantā

noteikto absolūto aizliegumu vai arī tā bija nepamatota

iejaukšanās viņu Konvencijas 8.pantā paredzētajās tiesībās,

izskatot šo pantu gan atsevišķi, gan kopā ar 14.pantu. Tad tā

pievērsīsies sūdzībām attiecībā uz izraidīšanas procedūru,

sūdzībām par viņu aizturēšanu un visbeidzot sūdzībām par viņu

izraidīšanas sekām no 1.protokola 1.panta un 2.panta

viedokļa.

A. Sūdzības saistībā ar pirmās un

trešās iesniedzējas izraidīšanu no Latvijas

73. Pirmā un trešā prasītāja

apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 4.protokola 3.pants, kas

paredz:

"1. Nevienu nedrīkst izraidīt

nedz individuāli, nedz kolektīvi no tās valsts teritorijas,

kuras pilsonis viņš ir.

2. Nevienam nedrīkst liegt

tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš

ir."

74. Atbildētāja Valdība norāda, ka

"pilsonību" 4.protokola 3.panta izpratnē nosaka tikai nacionālo

tiesību aktu normas un ka tādēļ pašai valstij ir tiesības

noteikt, vai tā uzskata personu par savu pilsoni vai ne. Tam, ka

iesniedzēji bija LPSR pilsoņi pirms tam, kad PSRS beidza

eksistēt, nav nekādas nozīmes, jo iesniedzēji nekad nav bijuši

neatkarīgās Latvijas pilsoņi. Tādēļ Valdība uzskata, ka sūdzība

ir neatbilstoša Konvencijai.

75. Pirmā un trešā iesniedzēja

norāda, ka pirmā iesniedzēja ieradās Latvijā ļoti agrīnā vecumā,

un trešā iesniedzēja ir tur dzimusi. Abas bija Latvijas PSR

pilsones līdz 1991.gadam, kamēr tā bija PSRS sastāvdaļa. Viņas

paziņo, ka viņas nekad nav dzīvojušas citā valstī un ka viņām

nebija nevienas citas valsts pilsonības. Tādēļ viņas varētu tikt

uzskatītas par Latvijas pilsonēm 4.protokola 3.panta izpratnē, un

viņu izraidīšana no Latvijas pārkāpa šo noteikumu.

76. Krievijas Valdība paziņo, ka

pirmā un trešā iesniedzēja būtu jāuzskata par Latvijas

"pilsonēm", ņemot vērā viņu vēsturi Latvijā.

77. Tiesa ievēro, ka 4.protokola