11. pants

Satversmes 100. pantā noteikto tiesību uz vārda

brīvību neatņemama sastāvdaļa ir ikvienas personas individuālas

tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Lai gan

Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā neviena persona

nav lūgusi sniegt informāciju par disciplinārlietu, kas

ierosināta pret konkrētu tiesnesi, tomēr no pieteikuma juridiskās

argumentācijas un citiem lietas materiāliem secināms, ka

izskatāmā lieta ir saistīta tieši ar ikvienas personas tiesībām

brīvi iegūt informāciju. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl

likums nenosaka pretējo [sk. Satversmes tiesas 1999.

gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99)

secinājumu daļas 2. punktu].

11.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 100.

panta saturs pilnīgāk atklājams, ievērojot Apvienoto Nāciju

Organizācijas (turpmāk - ANO) 1966. gada 16. decembra

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

(turpmāk - Pakts) 19. pantu, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10.

pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.1. punktu).

ANO Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka Pakta 19. panta 2.

punktā ir nostiprinātas tiesības uz pieeju informācijai, kas

atrodas valsts institūciju, tostarp pie tiesu varas atzara

piederošo institūciju, rīcībā, neatkarīgi no informācijas

glabāšanas formas, avotiem un radīšanas laika. Valstīm

jānodrošina nepieciešamās procedūras, lai indivīdi varētu piekļūt

informācijai, piemēram, paredzot noteiktu tiesisko regulējumu

informācijas atklātības jomā [sk.: General Comment No. 34:

Freedom of opinion and expresion (Art. 19): 10/09/2011.

CCPR/C/GC/34, paras 7, 18].

Savukārt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk -

ECT) praksi Konvencijas 10. panta pirmā daļa nav iztulkojama kā

visaptverošas tiesības uz piekļuvi informācijai, kas ir valsts

institūciju rīcībā (sk.: Harris D., O'Boyle M., Bates E.,

Buckley C. Harris, O'Boyle & Warbrick: Law of the Europe

Convention on Human Rights. Third edition. Oxford: Oxford

University, 2014, p. 620).

Apstrīdētā norma attiecas uz informāciju, kas saistīta ar

vienu no valsts varas atzariem, proti, tiesu varu. Minētās

informācijas turētājs ir valsts varas institūcija.

Viena no valsts varas atzariem - tiesu varas - uzdevums ir

gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu garantēta valsts

konstitūcijas normu, likumu un citu tiesību aktu īstenošana,

tiesiskuma principa ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka

tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Tiesu

vara aizstāv taisnīgumu kā vienu no tiesiskas valsts

pamatvērtībām un darbojas sabiedrības interesēs.

Informācija par tiesu varas darbību ir atzīstama par

informāciju sabiedrības interesēs. To savā praksē ir norādījusi

arī ECT (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2015. gada

23. aprīļa sprieduma lietā "Morice v. France",

pieteikums Nr. 29369/10, 128. punktu). Ar informāciju

par tiesu varas darbību visupirms saprotama informācija par tiesu

sistēmas institucionālo uzbūvi, tiesām un to kompetenci, tiesās

izskatāmajām lietām, to izskatīšanas principiem un kārtību, kā

arī galīgajiem nolēmumiem šajās lietās, tiesnešiem, viņu

iecelšanas un apstiprināšanas kārtību.

Ievērojot tiesu varas nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesu

varai uzticētās funkcijas, ikvienai personai jābūt nodrošinātām

tiesībām brīvi iegūt informāciju par tiesu varas darbību. Turklāt

šīm tiesībām, kā arī to īstenošanas kārtībai jābūt noteiktai

normatīvajos aktos.

11.2. Izskatāmā lieta ir saistīta ar noteikta veida

informāciju un dokumentiem par tiesu varas darbību, kas atrodas

to institūciju vai amatpersonu rīcībā, kurām ir tiesības

ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi vai izskatīt lietas par

tiesnešu disciplinārpārkāpumiem. Minēto institūciju un

amatpersonu kompetenci regulē likuma "Par tiesu varu"

un Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma normas.

Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta

pirmo daļu tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par:

1) tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā; 2) darba

pienākumu nepildīšanu vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju

nolaidību; 3) necienīgu rīcību vai tiesnešu ētikas kodeksa normu

rupju pārkāpumu; 4) administratīvu pārkāpumu; 5) atteikšanos

pārtraukt savu piederību pie partijām vai politiskajām

organizācijām; 6) likumā "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā" paredzēto ierobežojumu un

aizliegumu neievērošanu. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma

3. panta pirmajā daļā noteikti seši subjekti, kas ir tiesīgi

ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, un konkretizēts katra

subjekta pilnvaru apjoms disciplinārlietu ierosināšanā. Šie

subjekti ir: Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs,

apgabaltiesu priekšsēdētāji, rajonu (pilsētu) tiesu

priekšsēdētāji, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki,

Tiesnešu ētikas komisija.

Pilnvaras skatīt lietas par tiesnešu disciplinārpārkāpumiem ir

uzticētas divām institūcijām. Pamatojoties uz Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 2. panta pirmo daļu, lietas par

rajonu (pilsētu) tiesu, zemesgrāmatu nodaļu, apgabaltiesu un

Augstākās tiesas tiesnešu disciplinārajiem un administratīvajiem

pārkāpumiem visupirms izskata Disciplinārkolēģija.

Disciplinārkolēģija ir tiesnešu pašpārvaldes institūcija, un tās

sastāvā ir Augstākās tiesas departamenta priekšsēdētājs, četri

Augstākās tiesas tiesneši, divi apgabaltiesu priekšsēdētāji, divi

rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētāji un divi zemesgrāmatu nodaļu

priekšnieki. Disciplinārkolēģijas locekļus uz četriem gadiem

ievēlē tiesnešu konference. Savukārt saskaņā ar Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 11.1 panta pirmo daļu

šā likuma 7. panta otrās daļas 1. un 3. punktā minēto

Disciplinārkolēģijas lēmumu tiesnesis, uz kuru tas attiecas,

septiņu dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas var pārsūdzēt

Disciplinārtiesā. Atbilstoši likuma "Par tiesu varu"

48.1 panta pirmajai daļai un Tiesnešu disciplinārās

atbildības likuma 2.1 panta pirmajai daļai

Disciplinārtiesa izvērtē Disciplinārkolēģijas lēmumu tiesiskumu.

Disciplinārtiesas sastāvā ir seši Augstākās tiesas tiesneši (pa

diviem no Civillietu departamenta, Krimināllietu departamenta un

Administratīvo lietu departamenta), kurus uz pieciem gadiem

ievēlē Augstākās tiesas plēnums.

Tiesu varas darbība nav iedomājama bez tiesnešu pašpārvaldes

un citām tiesnešu veidotām institūcijām, kuru pastāvēšana ir

viens no būtiskiem tiesu varas neatkarības priekšnoteikumiem.

Tāpēc ar informāciju par tiesu varas darbību ir jāsaprot ne vien

informācija par tiesu sistēmas uzbūvi vai tiesās izskatāmajām

lietām, bet arī informācija par tiesnešu pašpārvaldes un citām

tiesnešu veidotām institūcijām un to darbību. Citastarp ar

informāciju par tiesu varas darbību ir saprotama arī informācija

par tiesnešu disciplinārlietām.

Institūcijām, kurām uzticētas pilnvaras skatīt lietas par

tiesnešu disciplinārpārkāpumiem, jābauda sabiedrības uzticēšanās.

Ikvienai personai jābūt nodrošinātām tiesībām iegūt informāciju

par Disciplinārkolēģijas un Disciplinārtiesas darbu, tiesnešu

disciplinārās atbildības sistēmu, disciplinārlietu izskatīšanas

kārtību un disciplinārlietās pieņemtajiem nolēmumiem. Ikvienai

personai ir tiesības zināt, kāda kārtība valstī noteikta tiesnešu

disciplinārlietu ierosināšanai un izskatīšanai.

Tādējādi ikvienas personas tiesības

iegūt informāciju par tiesu varas darbību ietilpst Satversmes

100. panta pirmā teikuma tvērumā.