13. pants

Tāpat kā tiesības uz vārda brīvību, arī ikvienas

personas tiesības brīvi iegūt informāciju nav absolūtas.

13.1. Satversmes 116. pants noteic, ka personas

tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot

likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka

ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami

šauri [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma

lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2.

punktu].

Saskaņā ar Pakta 19. panta 3. punktu informācijas iegūšanas

tiesību izmantošana ir nesaraujami saistīta ar īpašiem

pienākumiem un atbildību. Tāpēc minēto tiesību izmantošana var

būt pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Taču šādiem ierobežojumiem

jābūt likumā noteiktiem un nepieciešamiem citu personu tiesību un

reputācijas cienīšanai vai nacionālās drošības, sabiedriskās

kārtības, sabiedrības veselības vai tikumības aizsardzībai. Arī

no Konvencijas 10. panta otrās daļas kontekstā ar tiesībām uz

vārda brīvību izriet, ka minētās tiesības var tikt pakļautas

ierobežojumiem, kas paredzēti likumā un demokrātiskā sabiedrībā

nepieciešami noteiktu leģitīmu mērķu sasniegšanai, tostarp tiesas

autoritātes saglabāšanai.

13.2. No starptautisko dokumentu un citu valstu

regulējuma izriet, ka arī tiesības iegūt informāciju par tiesnešu

disciplinārlietām var tikt ierobežotas.

Piemēram, Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības

pamatprincipu 17. punktā ir ietverta prasība tiesnešu

disciplinārlietu izskatīšanas sākuma stadijā nodrošināt

konfidencialitāti, ja vien tiesnesis nelūdz citādi (sk.: Basic

Principles on the Independence of the Judiciary. Adopted by the

Seventh United Nations Congress on the Prevention of Crime and

the Treatment of Offenders held at Milan from 26 August to 6

September 1985 and endorsed by General Assembly resolutions 40/32

of 29 November 1985 and 40/146 of 13 December 1985).

Savukārt valstu tiesiskais regulējums attiecībā uz personas

tiesībām iegūt informāciju par tiesnešu disciplinārlietām var būt

saistīts ar katrā valstī noteiktajiem pamatiem tiesneša saukšanai

pie disciplinārās atbildības vai to subjektu skaitu, kas ir

tiesīgi ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, vai arī

disciplinārlietu izskatīšanai noteikto procesuālo kārtību.

Piemēram, valstīs, kur tiesības ierosināt disciplinārlietu pret

tiesnesi nav piešķirtas plašam subjektu lokam, disciplinārlietu

izskatīšanā parasti tiek ievērota lielāka atklātība. Regulējums,

saskaņā ar kuru sabiedrība tiek informēta ne tikai par

disciplinārlietā taisīto nolēmumu, bet arī par disciplinārlietas

ierosināšanu - un atbilstoši kuram tiek norādīts gan tiesneša

vārds un uzvārds, gan pārkāpuma būtība -, ir spēkā Lietuvā, kur

disciplinārlietas pret tiesnešiem ierosina Tiesnešu ētikas un

disciplīnas komisija, bet izskata Tiesnešu goda tiesa (sk.:

Law Amending the Law on Courts; Regulation of the Judicial Court

of Honor; The Rules of the Judicial Ethics and Discipline

Commission. Pieejams: http://www.teismai.lt/en).

Informācijas pieejamība disciplinārlietu izskatīšanas laikā var

tikt saistīta arī ar to, vai tiesību normās ir paredzēta

iepriekšējas pārbaudes stadija (paskaidrojumu, papildu dokumentu

pieprasīšana un izvērtēšana) pirms tam, kad tiek lemts par

disciplinārlietas ierosināšanu.

Tādējādi valstu tiesiskais regulējums šajā jomā ir nesaraujami

saistīts ar katras valsts tiesnešu disciplinārās atbildības

sistēmas kopējo uzbūvi.