2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzējs) - uzskata, ka Tiesnešu disciplinārās atbildības

likuma 11.6 panta pirmā daļa (turpmāk - apstrīdētā

norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 100. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā atrodas administratīvā lieta

Nr. A420595011, kas ierosināta pēc tiesneša pieteikuma par

Tieslietu ministrijas lēmuma atzīšanu par prettiesisku un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu. Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā

esot konstatējusi Tieslietu ministrijas prettiesisku rīcību,

izpaužot informāciju par jau ierosinātu, bet vēl neizskatītu

disciplinārlietu pret tiesnesi, kā arī par plānotu

disciplinārlietas ierosināšanu pret viņu. Lietā esot piemērojama

apstrīdētā norma.

Gan apstrīdētā norma, gan pārējās Tiesnešu disciplinārās

atbildības likuma 11.6 panta daļas esot iztulkojamas

tādējādi, ka nedz pirms disciplinārlietas izskatīšanas, nedz pēc

tam ziņas par konkrēto tiesnesi nav izpaužamas sabiedrībai.

Proti, par disciplinārlietu un tās rezultātu sabiedrība varot

uzzināt tikai kā par neidentificētu gadījumu, bet nevarot uzzināt

konkrētā tiesneša identitāti.

Atbilstoši Satversmes 100. pantam sabiedrībai esot tiesības

saņemt informāciju par tiesu varas darbību, citastarp par

iespējamiem tiesnešu disciplinārpārkāpumiem un to izmeklēšanu.

Tādējādi tiekot nodrošināta arī Satversmes 1. un 92. panta

darbība, jo tiekot veicināta sabiedrības informētība un

uzticēšanās tiesu varai.

Latvijā kā vienā no valstīm, kur ikviena persona var iesniegt

sūdzību par tiesnesi, esot svarīgi aizsargāt tiesu varu no

nepamatotiem reputācijas aizskārumiem. Tāpēc Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta mērķis esot

nodrošināt diskrētumu attiecībā uz tiesnesi, par kura rīcības

tiesiskumu vai ētiskumu varētu būt šaubas. Tomēr esot jāņem vērā

arī sabiedrības bažas par korporatīvismu Latvijas tiesu sistēmā,

tāpēc vajagot veicināt atklātību gadījumos, kad radušās šaubas

par tiesas rīcības pareizību.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar

likumu, un tam esot leģitīms mērķis - demokrātiskas un tiesiskas

valsts virsprincipa ievērošana, sargājot tiesu varas autoritāti

un vienlaikus apmierinot sabiedrības leģitīmo interesi par tiesu

varas darbu. Tomēr ar apstrīdēto normu šo leģitīmo mērķi neesot

iespējams sasniegt, jo Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma

11.6 pants (izņemot normas, kas nosaka ierobežotas

pieejamības informācijas statusu lietas materiāliem pēc lietas

izskatīšanas) neietver apsvēršanas pienākumu un principus, kas

būtu izmantojami katrā konkrētā gadījumā, lemjot par informācijas

sniegšanu. Konfidencialitātes regulējums neesot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja tas grauj sabiedrības uzticēšanos

tiesu varai vai pārmērīgi kavē sabiedrības leģitīmo kontroli pār

tiesu varas darbību. Turklāt ierobežojuma leģitīmo mērķi varot

sasniegt arī ar citādu tiesisko regulējumu, piemēram, nosakot, ka

informācija netiek sniegta līdz disciplinārlietas ierosināšanai,

izņemot gadījumus, kad sabiedrība par konkrēto gadījumu jau ir

informēta.