3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

100. pantam.

Satversmes tiesai esot jāvērtē apstrīdētās normas atbilstība

Satversmes 100. panta pirmajam teikumam. Tā kā Pieteikuma

iesniedzējs neapšauba to, ka pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis, izskatāmajā lietā

strīds esot tikai par apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam.

Apstrīdētā norma regulējot informācijas pieejamību

disciplinārlietas izskatīšanas sākumposmā - pirms ir pieņemts un

stājies spēkā galīgais lēmums disciplinārlietā. Tas nozīmējot, ka

informācijas pieejamības ierobežojums attiecas uz apsūdzībām, kas

var izrādīties nepamatotas. Tāpēc, lai aizsargātu tiesas

autoritāti un neatkarību, šajā stadijā esot svarīgi saglabāt

konfidencialitāti.

Ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums pamatā esot vērsts

uz to, lai informāciju par disciplinārlietas ierosināšanu un

informāciju, kas ietverta lietas materiālos, neizplatītu tās

personas, kuru rīcībā informācija nonāk saskaņā ar likumu.

Turklāt šis ierobežojums esot īslaicīgs. Ja Tiesnešu

disciplinārkolēģijas lēmums netiek pārsūdzēts un stājas spēkā,

tas tiekot publicēts mājaslapā internetā, aizsedzot tiesneša un

citu personu vārdus. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 8.

panta otrajā daļā esot detalizēti noteikts disciplinārlietā

pieņemamā lēmuma saturs. Tādējādi publiski esot pieejams

izsmeļošs visu to apstākļu apraksts, kuri bijuši nozīmīgi lēmuma

pieņemšanai. Līdz ar to piekļuve disciplinārlietas materiāliem

neesot nepieciešama un pamatota.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima norāda, ka

gadījumi, kad informācija par ierosinātu, bet vēl neizskatītu

disciplinārlietu ir publiskota presē, neesot pietiekams pamats

atcelt apstrīdētajā normā ietvertās tiesu varas autoritātes un

neatkarības garantijas. Tomēr šos gadījumus varot ņemt vērā,

izvērtējot iestādes atbildību par informācijas izpaušanu.

Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktie disciplinārās

atbildības pamati esot pietiekami nopietni, tāpēc attiecīgās

apsūdzības pirms to publiskošanas esot pārbaudāmas likumā

noteiktajā koleģiālajā institūcijā. Kaitējumu, ko tiesu varas un

konkrēta tiesneša autoritātei varētu nodarīt neapstiprinātas

informācijas publiskošana, vēlākās stadijās esot grūti vai pat

neiespējami novērst. Izbeigto disciplinārlietu īpatsvars (laikā

no 2010. gada līdz 2015. gadam) arī apstiprinot, ka informācija

par ierosinātajām lietām nav publiskojama, pirms faktus vispusīgi

izvērtējusi vismaz Tiesnešu disciplinārkolēģija.