20. pants

Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi

līdzsvarot nepieciešamību aizsargāt tiesnešu neatkarību, tiesu

varas autoritāti un citu cilvēku tiesības disciplinārlietu

izskatīšanas laikā līdz brīdim, kad stājas spēkā

Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā, ar nepieciešamību

nodrošināt personas tiesības iegūt noteikta veida informāciju par

tiesu varas darbību.

Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 100. panta pirmajā

teikumā noteikto tiesību ierobežojums nav absolūts. Pirmkārt, tas

ir terminēts, jo apstrīdētā norma darbojas no disciplinārlietas

ierosināšanas brīža līdz brīdim, kad tās izskatīšana ir pabeigta

un spēkā stājas Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā.

Otrkārt, apstrīdētā norma neliedz personai iegūt vispārīga

rakstura informāciju par izskatāmo disciplinārlietu, ciktāl

netiek skarti disciplinārlietas materiāli, pie disciplinārās

atbildības saucamā tiesneša, kā arī citu personu dati. Proti, ja

nepieciešams, tiesu varas pārstāvji var sniegt vispārīga rakstura

informāciju, piemēram, par to, ka pret kādu tiesnesi (nenorādot

vārdu un uzvārdu) ir ierosināta disciplinārlieta un pašlaik tā

tiek izskatīta Disciplinārkolēģijā vai Disciplinārtiesā, kas

lēmumu pieņems likumā noteiktajā termiņā.

Personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību,

citastarp arī informāciju par tiesnešu disciplinārlietām, ir

svarīgas, lai nodrošinātu sabiedrības vispārējo uzticēšanos tiesu

varai, jo no minētās informācijas var iegūt ziņas arī par to, kā

tiesu varas institūcijas pilda tām uzticētās funkcijas.

Informācijai, kas tiek sniegta par tiesnešu disciplinārlietām,

jābūt tādai, lai jebkura persona varētu pārliecināties par to, ka

ikviena tiesneša rīcība, kas var tikt kvalificēta kā

disciplinārpārkāpums, ir izvērtēta attiecīgi pilnvarotā

institūcijā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, nodrošinot

vispusīgu apstākļu pārbaudi un taisnīga lēmuma pieņemšanu.

Satversmes tiesa atzīst, ka tieši disciplinārlietā pieņemtajam

galīgajam lēmumam, nevis lēmumam par šīs lietas ierosināšanu vai

šīs lietas materiāliem ir jānodrošina paļāvība uz to, ka ikviens

tiesnesis, kurš izdarījis disciplinārpārkāpumu, tiks saukts pie

likumā paredzētās atbildības. Tāpēc tieši šim galīgajam lēmumam

jābūt pieejamam ikvienai personai. Savukārt līdz galīgā lēmuma

pieņemšanai disciplinārlietā pastiprināta aizsardzība jānodrošina

tiesneša neatkarībai un tiesu varas autoritātei, jo parasti

tiesnesis viņa disciplinārlietas izskatīšanas laikā turpina

pildīt savus amata pienākumus un netiek atstādināts (pretēji tam,

kā notiek, piemēram, kriminālprocesa ietvaros).

Līdz galam nepārbaudīta informācija par iespējamo tiesneša

pārkāpumu, kura iegūta disciplinārlietas izskatīšanas laikā,

kamēr savu galīgo vērtējumu par tiesneša rīcību nav sniegušas tam

pilnvarotas institūcijas, varētu radīt šaubas par tiesneša

objektivitāti vai kompetenci skatīt tam nodotās lietas. Tādējādi

arī visas tiesu varas autoritāte tiktu pakļauta apdraudējuma

riskam, kas varētu izpausties arī kā nepamatotu noraidījumu

pieteikšana tiesnesim konkrētā tiesvedībā. Tiesu varas

autoritātes saglabāšana ir visas sabiedrības interesēs. Ja

apstrīdētās normas nebūtu, indivīda kā sabiedrības locekļa

tiesību un likumisko interešu ierobežojums būtu lielāks nekā

pašreizējais ar apstrīdēto normu radītais ierobežojums. Labums,

ko visa sabiedrība gūst no tiesu varas autoritātes saglabāšanas

disciplinārlietas izskatīšanas laikā, ir lielāks par kaitējumu,

kas indivīdam tiek nodarīts, ierobežojot viņa tiesības iegūt līdz

galam nepārbaudītu informāciju par iespējamo kāda tiesneša

disciplinārpārkāpumu.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma

principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 100. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Tiesnešu disciplinārās

atbildības likuma 11.6 panta pirmo daļu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš