19. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš

cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var

sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu).

19.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā

normā varētu noteikt apsvēršanas pienākumu un principus, kas būtu

izmantojami katrā individuālajā gadījumā, lemjot par lēmuma par

disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi un disciplinārlietas

materiālu pieejamību.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir noteikts gan

katra tiesneša neatkarības aizsardzībai, gan visas tiesu varas kā

vienotas institūcijas autoritātes saglabāšanai. Turklāt šis

ierobežojums ir terminēts - noteikts līdz brīdim, kad stājas

spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā. Ja kādam

subjektam tiktu piešķirtas tiesības katrā individuālā gadījumā

apsvērt, vai informāciju par konkrēta tiesneša disciplinārlietu

noteiktā apjomā tomēr darīt pieejamu sabiedrībai, tad atsevišķos

gadījumos informācija par vēl neizskatītu disciplinārlietu tiktu

izpausta, bet citos paliktu neizpausta. Rastos tāda situācija, ka

atsevišķos gadījumos tiesnesis varētu justies ietekmēts un līdz

ar to tiktu apdraudēta tiesneša neatkarība. Šāds regulējums

varētu nonākt pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu, kas

attiecas arī uz tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanu un tiesnešu

profesionālajām attiecībām (sk. arī: Bangalore

Principles of Judicial Conduct, principle 5.3.).

Līdz ar to norādīto līdzekli nevar atzīt par tādu, kas

sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi

tieši tādā pašā kvalitātē.

19.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli varētu

uzskatīt iespēju personām iegūt lēmumu par disciplinārlietas

ierosināšanu un disciplinārlietas materiālus jau līdz brīdim, kad

stājas spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt, ievērojot konfidencialitāti

laikā, kamēr tiek lemts par to, vai disciplinārlietas

ierosināšanai ir pamats, bet pēc disciplinārlietas ierosināšanas

nodrošinot informācijas pieejamību.

Savukārt Saeima uzskata, ka ar šādiem līdzekļiem nav iespējams

sasniegt leģitīmo mērķi, jo kaitējumu, ko var nodarīt ar

koleģiālā institūcijā nepārbaudītām apsūdzībām saistītas

informācijas publiskošana, vēlākās disciplinārlietas izskatīšanas

stadijās vairs nebūs iespējams novērst (sk. Saeimas viedokli

par lietas materiāliem lietas materiālu 1. sēj. 197. lp.).

Arī no Disciplinārkolēģijas un Latvijas Tiesnešu biedrības

viedokļiem secināms, ka par galveno šķērsli leģitīmā mērķa

sasniegšanai ar norādītajiem saudzējošākajiem līdzekļiem tiek

uzskatīts apdraudējums, ko tiesu varas autoritātei var radīt

nepārbaudītu un, iespējams, nepamatotu apsūdzību publiskošana

pirms tam, kad tās pārbaudījusi institūcija, kas ir tiesīga

izskatīt disciplinārlietu pret tiesnesi (sk. lietas materiālu

1. sēj. 123. un 162. lp.).

Satversmes tiesa uzsver, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums darbojas tikai un vienīgi laikā, kamēr vēl nav

stājies spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā,

proti, laikā, kamēr tiek veikta vispusīga faktu un

disciplinārlietas materiālu pārbaude un vērtēta tiesneša rīcība.

Apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma nepieciešamību citastarp

pamato arī Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktā

disciplinārlietu izskatīšanas kārtība.

Atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta

sestajai daļai līdz lietas izskatīšanai Disciplinārkolēģijā

lēmumu vai rīkojumu par disciplinārlietas ierosināšanu persona,

kas to ir ierosinājusi, var atsaukt ar motivētu lēmumu vai

rīkojumu. Ja lēmums (rīkojums) par lietas ierosināšanu nav

atsaukts, disciplinārlietu pēc būtības skata Disciplinārkolēģija

un gadījumos, kad tās lēmums tiek pārsūdzēts, arī

Disciplinārtiesa. Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības

likuma 6. panta piekto daļu disciplinārlietas izskatīšana

Disciplinārkolēģijā sākas ar sēdes priekšsēdētāja vai

Disciplinārkolēģijas locekļa ziņojumu. Pēc tam

Disciplinārkolēģija noklausās pie disciplinārās atbildības

saucamā tiesneša, kā arī, ja nepieciešams, citu uz sēdi

uzaicināto personu paskaidrojumus, izpēta lietas materiālus un

citus dokumentus. Analoģiska kārtība ir noteikta Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 11.3 panta desmitajā

daļā lietas izskatīšanai Disciplinārtiesā.

Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 7. panta septītajā

daļā ir noteikts, kādos gadījumos disciplinārlieta jāizbeidz,

proti: 1) ja tā ierosināta nepamatoti; 2) ja notecējuši šā likuma

4. panta pirmajā daļā paredzētie termiņi tiesneša saukšanai pie

disciplinārās atbildības. No minētā izriet, ka disciplinārlietas

ierosināšana automātiski nenozīmē, ka tiesnesis ir izdarījis

disciplinārpārkāpumu un viņš tiks saukts pie disciplinārās

atbildības. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

leģitīmais mērķis netiktu sasniegts, ja ikviena persona varētu

iegūt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu,

disciplinārlietas materiālus vai šajā dokumentā un materiālos

ietvertos tiesneša un citu personu datus, pirms stājies spēkā

Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.