5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 100. pantam.

Satversmes 100. panta tvērumā ietilpstot tiesības ne tikai

saņemt informāciju, bet arī to aktīvi meklēt (pieprasīt).

Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības brīvi iegūt informāciju par

disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi no disciplinārlietas

izskatīšanā iesaistītajām personām un institūcijām. Apstrīdētajā

normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam

esot divējāds leģitīmais mērķis - pirmkārt, tiesneša kā fiziskās

personas reputācijas aizsardzība un, otrkārt, tiesu varas

neatkarības un autoritātes aizsardzība.

Ar apstrīdēto normu tiesnesim, pret kuru ierosināta

disciplinārlieta, esot liegts reaģēt uz informāciju, kas jau

nonākusi plašsaziņas līdzekļos. Tādēļ arī tiesu sistēmai

nepiederošām personām varot rasties šaubas par disciplinārlietu

izskatīšanas objektivitāti. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi "tiesu neatkarības un autoritātes aizsardzība" ar

apstrīdēto normu varot sasniegt tikai tādās situācijās, kad

informācija par disciplinārlietas ierosināšanu nav jau iepriekš

publiskota. Savukārt leģitīmā mērķa "tiesneša reputācijas

aizsardzība" sasniegšanai apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums esot piemērots.

Leģitīmo mērķi "tiesu neatkarības un autoritātes

aizsardzība" varot sasniegt ar citiem, personas tiesības un

likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram,

varētu normatīvajos aktos paredzēt tiesības izvērtēt informācijas

sniegšanas nepieciešamību un apmēru katrā individuālajā gadījumā,

pamatojoties uz konkrēti definētiem kritērijiem. Nepamatoti

ierosinātas disciplinārlietas gadījumā personai un tiesu sistēmai

nodarīto kaitējumu esot iespējams mazināt, konstruktīvi

komunicējot ar plašsaziņas līdzekļiem par disciplinārlietas

izskatīšanas rezultātu. Savukārt leģitīmo mērķi "tiesneša

reputācijas aizsardzība" neesot iespējams sasniegt ar mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Tiesības iegūt informāciju par tiesu sistēmas darbu un

tiesības uz personas datu aizsardzību vajagot taisnīgi

līdzsvarot. Kopš apstrīdētās normas pieņemšanas esot

nostiprinājusies disciplinārlietu izskatīšanas prakse un būtiski

palielinājies sabiedrības pieprasījums pēc informācijas. Tiesneši

tāpat kā valsts ierēdņi esot nesaraujami saistīti ar būtisku

sabiedrības interesi saņemt informāciju par viņu profesionālo

darbību, tādēļ viņu privātās dzīves aizsardzības robežas esot

šaurākas. Ne visās situācijās informācijas izpaušana būtu

piemērojama vienlīdz plašā mērā, tomēr pilnīgs aizliegums iegūt

jebkādu informāciju par ierosināto disciplinārlietu neesot

samērīgs.