12. pants

Izskatāmajā lietā izteiktas šaubas par apstrīdētā

regulējuma atbilstību gan Satversmes 101. panta pirmajai daļai,

gan 106. panta pirmajam teikumam. Ja ir apstrīdēta tiesību normas

atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai,

ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

pieeja tās satversmības vērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 14.2.

punktu).

Pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā

administratīvajā lietā ir Valsts policijas tiesu eksperte un

amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi. Pieteicēja ir tiesu

eksperte valsts tiešās pārvaldes iestādē un ir nodarbināta valsts

dienestā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā

regulējumā noteiktais ierobežojums pieteicējai aizskar Satversmes

101. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības pildīt valsts

dienestu.

Atbilstoši Tiesu ekspertu likumam tiesības veikt tiesu

ekspertīzi ir ne tikai valsts tiesu ekspertam, bet arī privātam

tiesu ekspertam (sk. Tiesu ekspertu likuma 3. panta pirmo

daļu). Tiesu ekspertu likuma mērķis ir reglamentēt tiesu

eksperta profesionālo darbību, lai valstī nodrošinātu objektīvu,

tiesisku un zinātniski pamatotu tiesu ekspertīzi (sk. Tiesu

ekspertu likuma 2. pantu). Šis likums nosaka vienādas

sertifikācijas un resertifikācijas prasības, kā arī ierobežojumus

visām personām, kuras vēlas darboties tiesu eksperta profesijā

(sk. Tiesu ekspertu likuma 6. pantu). Tādējādi likumdevējs

ir noteicis vienotu regulējumu, saskaņā ar kuru persona var kļūt

par noteiktas profesijas - tiesu eksperts - pārstāvi neatkarīgi

no tā, vai persona pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas

izvēlas kļūt par valsts tiesu ekspertu vai privāto tiesu

ekspertu.

Tiesu eksperta sertifikāts dod tiesības darboties konkrētajā

profesijā, taču pats par sevi nedod personai tiesības pildīt

valsts dienestu. Pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas persona

var darboties šajā profesijā kā valsts tiesu eksperts vai kā

privātais tiesu eksperts. Turklāt attiecībā uz personu, kas

darbojas kā valsts tiesu eksperts, citos normatīvajos aktos var

būt noteiktas papildu prasības un ierobežojumi, kas attiecas

tieši uz valsts dienesta pildīšanu. Piemēram, Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

likuma (turpmāk - Dienesta gaitas likums) 4. pantā ir noteiktas

obligātās prasības dienesta pildīšanai.

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens

"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī uz tādām

profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz

Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

14.1. punktu). Arī personai, kas ir pieteicēja

administratīvajā lietā, apstrīdētais regulējums liedz darboties

konkrētā profesijā, proti, būt par tiesu ekspertu. Šāds

ierobežojums attiecībā uz šo personu pastāv neatkarīgi no tā, vai

šī persona darbojas kā valsts tiesu eksperts vai privātais tiesu

eksperts. Lai arī pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā

esošajā administratīvajā lietā līdz šim amata pienākumus ir

pildījusi iestādē, kurā saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2.

pantu tiek pildīts valsts dienests, šīs personas turpmākā darbība

tiesu eksperta profesijā ir saistīta tieši ar Satversmes 106.

panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt

nodarbošanos.

Tādējādi izskatāmās lietas pamatjautājums ir par apstrīdētā

regulējuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt nodarbošanos.

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

106. panta pirmajam teikumam.