11. pants

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Proti, šajā

normā noteiktais ierobežojums vairs neattiecas uz personām, kuras

tika sauktas pie kriminālatbildības, bet pret kurām

kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz

neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

Minētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

kurās strīda vairs nav. Lai lemtu par tiesvedības izbeigšanu uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata,

tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un

2) vai ir apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 12. decembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2019-02-03 14. punktu).

11.1. Apstrīdētā norma noteica aizliegumu būt par tiesu

ekspertu ikvienai personai, kura saukta pie kriminālatbildības,

bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

neatkarīgi no tā, vai izdarīts tīšs noziedzīgs nodarījums vai

noziedzīgs nodarījums aiz neuzmanības. Pēc Grozījumu spēkā

stāšanās Tiesu ekspertu likumā vairs nav ietverts aizliegums

attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības. Savukārt

attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tiesiskais regulējums nav

mainījies un apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums joprojām ir

spēkā.

Līdz ar to apstrīdētā norma pēc būtības ir zaudējusi spēku

daļēji - tikai attiecībā uz personu, kura saukta pie

kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša

pamata.

11.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.1 panta pirmās daļas 2. punktu administratīvā tiesa

ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā par tādas

tiesību normas, ko ir piemērojusi iestāde vai kas būtu jāpiemēro

tās izskatāmajā lietā, neatbilstību Satversmei. Proti, tiesas

pieteikums iesniedzams vienīgi par normu, no kuras ir atkarīgs

administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Tādējādi

viens no apstākļiem, kas pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā

prasa tiesvedību turpināt, ir tas, ka apstrīdētās normas

satversmības izvērtēšana ir nepieciešama, lai taisnīgi atrisinātu

konkrēto administratīvo lietu. Tāpat Satversmes tiesai jāņem

vērā, ka apstrīdētā norma var būt ietekmējusi arī citas personas,

kas ir vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar tiesas izskatīšanā

esošās lietas apstākļiem. Tāpēc tiesvedības turpināšana un

apstrīdētās normas satversmības vērtēšana var būt nepieciešama,

lai aizsargātu arī citu personu pamattiesības (sal.:

Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 7. punkts un 2021. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 15.1. punkts).

Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošās lietas apstākļi ir

saistīti tieši ar personas saukšanu pie kriminālatbildības par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi arī pēc Grozījumu

spēkā stāšanās šādai personai ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā

situācija pēc būtības nav mainījusies, jo joprojām pastāv

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, kas šādai personai

liedz būt par tiesu ekspertu.

No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās

informācijas neizriet, ka administratīvajā tiesā būtu ierosinātas

citas lietas, kurās piemērojama apstrīdētā norma, ciktāl tā

attiecās uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts aiz neuzmanības. Tātad

apstrīdētās normas satversmības vērtēšana šajā daļā nav

nepieciešama, lai novērstu arī citu personu pamattiesību

aizskārumu.

Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecās uz personām,

kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu aiz neuzmanības, ir zaudējusi spēku un nav arī citu

apstākļu, kuru dēļ tiesvedība par šīs normas atbilstību

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

teikumam būtu turpināma.

Līdz ar to tiesvedība lietā šajā

prasījuma daļā ir jāizbeidz.

11.3. Uz personu, kas ir pieteicēja Pieteikuma

iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā, joprojām attiecas

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas šai personai

liedz būt par tiesu ekspertu. Administratīvajā lietā prasījums ir

gan par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, gan nemantiskā

kaitējuma atlīdzināšanu. Tādējādi tiesai jāpiemēro apstrīdētā

norma, ciktāl tā paredzēja ierobežojumu, kas liedz būt par tiesu

ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret

kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2024. gada 1. martam, kā arī pēc Grozījumiem spēkā esošajā

redakcijā.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē

tāda tiesiskā regulējuma satversmība, kas liedza un arī šobrīd

liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie

kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša

pamata (turpmāk - apstrīdētais regulējums).