5. pants

Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisija - pauž uzskatu, ka apstrīdētā

norma atbilst tiesiskās paļāvības principam un tajā lietotais

jēdziens "cena" saprotams kā tarifs, kas bijis noteikts 2005.

gada 8. jūnijā, proti, Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā

stāšanās brīdī. Apstrīdētās normas interpretācijā esot jāņem vērā

enerģētikas nozares principi, turklāt Elektroenerģijas tirgus

likuma normas esot jāvērtē kā vienots veselums.

Līdz ar Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanos

likumdevējs esot ieviesis pilnīgi jaunu kārtību, kas balstīta uz

brīva elektroenerģijas tirgus principiem. Šāda pieeja esot

pretēja līdz tam enerģētikā pieņemtajai kārtībai, ka valsts

regulē tarifus un tādējādi iejaucas ikvienā energoapgādes posmā -

elektroenerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un tirdzniecībā.

Komisija norāda, ka elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs

esot bijis rādītājs, kas loģiski iekļāvies "vecajā"

elektroenerģijas tirgus regulēšanas sistēmā. Savukārt sistēmā,

kas iedibināta ar Elektroenerģijas tirgus likumu, tas vairs

neiederoties - mazākas tirgus regulēšanas intensitātes apstākļos

šāds vidējais lielums neesot nosakāms, jo pastāvot neregulēta

brīvā tirgus daļa, kas varot strauji mainīties.

Likumdevējs ar Elektroenerģijas tirgus likumu esot noteicis

jaunu obligātā iepirkuma nodrošināšanas kārtību, un apstrīdētā

norma esot ietverta tajā kā pārejas noteikums, proti, ar to esot

fiksēta elektroenerģijas iepirkuma cena un nosacījumi, kas

pastāvējuši likuma spēkā stāšanās brīdī. Elektroenerģijas tirgus

likuma 31. pants ļaujot ražotājiem pakāpeniski pāriet uz jauno

iepirkuma kārtību, ja iepriekšējie nosacījumi vai cena kļūst

neizdevīgi. Komisija pauž uzskatu, ka pretējā gadījumā nebūtu

nepieciešams paredzēt Elektroenerģijas tirgus likuma 31. pantā

noteiktās izvēles tiesības. Pēc Komisijas ieskata, šāds pārejas

regulējums ir pietiekami saudzējošs un nodrošina tiesiskās

paļāvības principa ievērošanu.

Komisija norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais atbalsts

elektroenerģijas ražotājiem izpaužoties elektroenerģijas

iepirkuma obligātajā raksturā. Tas komersantiem radot pārliecību,

ka viņu saražotajai elektroenerģijai vienmēr būs pircējs.

Komisija uzsver: ja likumdevējs tomēr ir nonācis pie secinājuma,

ka cena, kas tika maksāta komersantiem par to saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir neatbilstoša

faktiskajai tautsaimniecības situācijai un nesamērīga ar

sabiedrības interesēm, tad likumdevējam ir tiesības mainīt šīs

cenas veidošanas kārtību. Tādējādi komersantiem netiekot liegts

obligātā iepirkuma statuss, bet gan tiekot dota iespēja

izvēlēties, kuru tiesību izmantošanai dot priekšroku.

Ja likumdevējs būtu vēlējies Enerģētikas likuma 40. panta

pirmajā daļā noteiktā atbalsta apmēru saglabāt nemainīgu, tad

būtu to nepārprotami un skaidri norādījis. Pēc Komisijas ieskata,

pretējs secinājums izrietot no Ministru kabineta 2009. gada 24.

februāra noteikumu Nr. 189 "Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu

noteikšanas kārtību" normām. Noteikumu 26. punktā esot paredzēts:

ja komersanti elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem

energoresursiem uzsākuši pirms Elektroenerģijas tirgus likuma

spēkā stāšanās, šādai elektroenerģijai tiek saglabāta "iepirkuma

cena", kāda tā bija likuma spēkā stāšanās dienā. Savukārt šo

noteikumu 58. punkts paredzot, ka no tiem komersantiem, kuri

elektroenerģiju ražo noteikta veida vēja elektrostacijās,

publiskais ražotājs elektroenerģiju iepērk atbilstoši tiem pašiem

"cenas veidošanās, darbības režīma un iepirkuma termiņu

nosacījumiem", kādi bijuši spēkā Elektroenerģijas tirgus likuma

spēkā stāšanās dienā. Šo divu normu salīdzinājums apliecinot, ka

īpašs režīms ir paredzēts nevis visiem komersantiem, kuri

elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, bet

gan tikai tiem komersantiem, kuri elektroenerģiju ražo vēja

elektrostacijās.

Komisija arī norāda, ka pēc Elektroenerģijas tirgus likuma

spēkā stāšanās elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa

aprēķinā ietveramos rādītājus neesot iespējams iegūt. Šis fakts

esot saistīts ar vairākām izmaiņām. Proti, Komisija varot

apstiprināt tarifus tikai saistītajiem lietotājiem - universālā

pakalpojuma saņēmējiem. Tā neapstiprinot publiskā tirgotāja

diferencētos tarifus, jo saviem saistītajiem lietotājiem šos

tarifus publiskais tirgotājs nosakot pats. Papildus publiskajam

tirgotājam elektroenerģiju saistītajiem lietotājiem par saviem

diferencētajiem tarifiem pārdodot arī citi sadales sistēmu

operatori. Lietotāji, kuriem nav tiesību saņemt universālo

pakalpojumu, elektroenerģiju pērkot brīvā tirgū no

elektroenerģijas tirgotāja par vienošanās cenu, kas Komisijai

neesot zināma. Šobrīd apmēram viena trešdaļa no elektroenerģijas

patēriņa tiekot tirgota par vienošanās cenu.