4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās

paļāvības principam.

Saeima norāda, ka viens no Enerģētikas likuma mērķiem esot

veicināt vietējo, atjaunojamo un sekundāro energoresursu

izmantošanu, savukārt viens no Elektroenerģijas tirgus likuma

mērķiem esot veicināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem

energoresursiem. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, likumdevējs

vēloties radīt tādus apstākļus, kas ieinteresētu elektroenerģijas

ražotājus izmantot atjaunojamos energoresursus. Enerģētikas

likuma 40. panta pirmajā daļā ietvertās garantijas esot bijušas

viens no mehānismiem, ar kuriem likumdevējs tiecies šādus

apstākļus radīt.

Līdz ar Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanu Enerģētikas

likuma 40. pants zaudējis spēku, tomēr tajā ietvertās garantijas

likumdevējs esot saglabājis, ietverot Elektroenerģijas tirgus

likumā apstrīdēto normu. Saeima pievienojas Administratīvās

rajona tiesas secinājumam, ka apstrīdētā norma pēc būtības pildot

likuma pārejas noteikumu funkciju. Tā aizsargājot personas, kuras

pirms Elektroenerģijas tirgus likuma stāšanās spēkā jau ieguvušas

noteiktas tiesības vai uzsākušas procesu šo tiesību iegūšanai. Ar

apstrīdēto normu Saeima esot noregulējusi spēku zaudējušā

Enerģētikas likuma 40. panta pirmās daļas nosacījumu turpmāku

piemērošanu.

Saeima norāda, ka likumdevējs ar jēdzienu "cena" apstrīdētajā

normā esot apzīmējis nevis fiksētu summu, bet gan kārtību, kādā

šī cena veidojas. Saeima neuzskatot un, pieņemot apstrīdēto

normu, arī neesot uzskatījusi, ka elektroenerģijas pārpalikuma

iepirkuma cenai būtu jāpaliek nemainīgam lielumam. Šāda

likumdevēja pozīcija pausta arī agrākos Saeimas Tautsaimniecības,

agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas, kā arī Saeimas

Juridiskā biroja atzinumos.

Saeima uzsver, ka elektroenerģijas iepirkuma cenas fiksēšana

pārāk būtiski atšķirtos no iepriekšējās prakses, lai šādu

secinājumu varētu izdarīt, pamatojoties vienīgi uz apstrīdēto

normu. Līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienai

elektroenerģijas iepirkuma cena bijusi piesaistīta mainīgam

lielumam - elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Ja

likumdevējs būtu vēlējies paredzēt fiksētu elektroenerģijas

iepirkuma cenu, tad būtu to noteicis skaidri un nepārprotami,

normas tekstā norādot atšķirību starp iepriekšējo un jauno

regulējumu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā esot noteikts tāds cenas

veidošanas mehānisms, kāds pastāvējis pirms Elektroenerģijas

tirgus likuma pieņemšanas. Ja līdz tam cenas aprēķinā kā viens no

rādītājiem bijis iekļauts elektroenerģijas realizācijas vidējais

tarifs, tad apstrīdētā norma prasot arī turpmāku šāda tarifa

noteikšanu.

Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 2. panta

otrajā daļā esot uzskaitītas nozares, kurās valsts regulē

sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību. Citastarp

šajā uzskaitījumā esot minēta arī enerģētika. Tādējādi

enerģētikas kā nozares regulēšana ietilpstot Komisijas

kompetencē. Savukārt tā paša likuma 9. pantā kā regulatora

funkcijas esot minētas tarifu aprēķināšanas metodikas noteikšana

un tarifu noteikšana, ja nozaru speciālie likumi neparedz citu

tarifu noteikšanas kārtību. Nedz Enerģētikas likumā, nedz

Elektroenerģijas tirgus likumā neesot noteikta kāda speciāla

tarifu noteikšanas kārtība, nedz arī minēta kāda cita

institūcija, kas noteiktu tarifus enerģētikas nozarē. Līdz ar to

Komisijai, ņemot vērā apstrīdētajā normā reglamentēto

elektroenerģijas iepirkuma cenas aprēķināšanas mehānismu, esot

pienākums noteikt šo iepirkuma cenu.

Papildus minētajam Saeima pauž uzskatu, ka lietā jautājums ir

nevis par apstrīdētās normas konstitucionalitāti, bet gan par tās

pienācīgu iztulkošanu un piemērošanu. Līdz ar to Saeima lūdz

izvērtēt tiesvedības turpināšanas lietderību.