7. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

principam.

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt

indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi

izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās

paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus, arī grozot

tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tiesiskās paļāvības

princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr.2009-08-01 23. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, tiesiskās paļāvības

princips ir pārkāpts ar to, ka apstrīdētā norma nenodrošina

pienācīgu Enerģētikas likuma 40. pantā ietverto tiesisko

garantiju turpināšanos. Enerģētikas likuma 40. pants zaudēja

spēku ar Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdi.

Visas lietā iesaistītās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā

norma pilda pārejas noteikumu funkciju un tās mērķis ir aizsargāt

to personu tiesisko paļāvību, kurām Enerģētikas likuma 40. pantā

tika garantēti labvēlīgi nosacījumi. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka mērķis aizsargāt minēto personu tiesisko paļāvību nav

sasniegts, jo apstrīdētā norma neparedz, ka šīm personām būtu

piemērojams tāds pats cenas noteikšanas mehānisms, kāds

pastāvējis līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās

brīdim.

Tādējādi pieteikums ir balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētā

norma paredz obligātā iepirkuma ietvaros piemērot fiksētu cenu,

kas bijusi noteikta Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās

brīdī, nevis šīs cenas noteikšanas mehānismu.

Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās

patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 22. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6.

punktu). Tātad, pirms tiek vērtēta apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 1. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro,

kas saprotams ar tajā lietoto jēdzienu "cena".