8. pants

Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima uzskata, ka

nepieciešamība aizsargāt to personu tiesisko paļāvību, uz kurām

attiecās Enerģētikas likuma 40. pants, prasa, lai apstrīdētā

norma paredzētu, ka obligātā iepirkuma ietvaros tiek piemērots

iepriekš pastāvējušais cenas noteikšanas mehānisms. Pieteikuma

iesniedzēja un Saeimas viedokļi atšķiras jautājumā par to, vai

apstrīdētā norma ir šādā veidā iztulkojama.

Tā kā Pieteikuma iesniedzējs un Saeima ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam tikai tādā

gadījumā, ja tajā lietotais jēdziens "cena" tiek iztulkots kā

cenas noteikšanas mehānisms, kas pastāvējis līdz Elektroenerģijas

tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim, Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir šādā veidā iztulkojama.

8.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, gramatiskā

iztulkošanas metode pieļauj, ka apstrīdētajā normā lietotais

jēdziens "cena" tiek saprasts gan kā Elektroenerģijas tirgus

likuma pieņemšanas brīdī fiksētais elektroenerģijas realizācijas

vidējais tarifs, gan kā šā tarifa noteikšanas mehānisms.

Apstrīdētā norma noteic: "Ražotāji, kas elektroenerģijas

ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus un darbību uzsākuši

pirms šā likuma stāšanās spēkā, pārdod elektroenerģiju

publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības

režīmu, iepirkuma termiņiem un cenu, kādi uz tiem attiecās šā

likuma spēkā stāšanās brīdī."

Gramatiskais iztulkojums liecina, ka apstrīdētajā normā

minētajiem ražotājiem ir tiesības elektroenerģiju publiskajam

tirgotājam pārdot atbilstoši šādiem nosacījumiem:

1) nosacījumiem par darbības režīmu, kādi uz tiem attiecās šā

likuma spēkā stāšanās brīdī;

2) nosacījumiem par iepirkuma termiņiem, kādi uz tiem attiecās

šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un

3) nosacījumiem par cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma

spēkā stāšanās brīdī.

Tādējādi, ja apstrīdētā norma norāda uz nosacījumiem par cenu,

kas uz konkrētām personām attiekušies Elektroenerģijas tirgus

likuma spēkā stāšanās brīdī, šis jēdziens ir saprotams kā cenas

noteikšanas mehānisms, nevis fiksēta tarifu likme, kas

pastāvējusi konkrētā datumā.

Līdz ar to apstrīdētās normas gramatiskais formulējums

apliecina, ka tajā lietotais jēdziens "cena" saprotams kā cenas

noteikšanas mehānisms, nevis fiksēta cena.

8.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

normas izstrādāšanas gaitā Elektroenerģijas tirgus likuma 30.

panta pirmā daļa sākotnēji bija formulēta šādā redakcijā:

"Ražotāji [..] elektroenerģiju pārdod publiskajam tirgotājam

atbilstoši tiem nosacījumiem attiecībā uz darbības režīmiem,

iepirkuma termiņiem un par cenu, kas uz tiem attiecās šā likuma

spēkā stāšanās brīdī." Atbildīgā komisija normu redakcionāli

precizējusi, svītrojot vārdu "par".

Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz vēsturisko iztulkošanas

metodi, atzīst, ka likumdevēja mērķis apstrīdētās normas

pieņemšanas brīdī ir bijis aizsargāt to personu tiesisko

paļāvību, uz kurām attiekušās Enerģētikas likuma 40. pantā

ietvertās garantijas. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka,

ieviešot jaunu elektroenerģijas tirgus koncepciju, likumdevējam

bijis pienākums nodrošināt minēto garantiju turpināšanos.

To, ka tieši šāds ir bijis likumdevēja mērķis, norāda arī

Saeima savā atbildes rakstā. Papildus tam Saeima atsaucas arī uz

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2006. gada 19. septembra un Saeimas Juridiskā biroja

2006. gada 4. oktobra vēstulēm, kurās pausts viedoklis par to, ko

likumdevējs domājis ar jēdzienu "cena" apstrīdētās normas

pieņemšanas brīdī. Gan minētā Saeimas komisija, gan Saeimas

Juridiskais birojs norādījuši, ka jēdziens "cena" būtu saprotams

kā iepriekš pastāvējušais cenas noteikšanas mehānisms un

elektroenerģijas iepirkuma cenai jābūt atkarīgai no

elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa - rādītāja, kas

lietots Enerģētikas likuma 40. pantā (sk. administratīvās

lietas Nr. A 42379306 materiālu 1. sēj. 58.-60.

lp.).

Līdz ar to apstrīdētās normas vēsturiskais iztulkojums

apstiprina, ka tajā lietotais jēdziens "cena" saprotams kā

Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdī pastāvējušais

cenas noteikšanas mehānisms.

8.3. Apstrīdētās normas sistēmiskās iztulkošanas

rezultātā Pieteikuma iesniedzējs nonāk pie secinājuma, ka

apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "cena" nevar tikt saprasts

kā cenas noteikšanas mehānisms tādēļ, ka Komisijai nav piešķirta

kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu.

Regulējuma sistēma norādot, ka likumdevējs izvēlējies tieši

Elektroenerģijas tirgus likuma tekstā reglamentēt Komisijas

kompetenci tarifu noteikšanā un metodiku izdošanā, taču

elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs šajā likumā nav

minēts. Tā kā Komisijai, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, nav

piešķirta kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo

tarifu, cenas veidošanas mehānisms, kas pastāvējis līdz

Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanai, neesot saglabājams.

Attiecīgi jēdziens "cena" apstrīdētajā normā varot tikt saprasts

vienīgi kā fiksēta elektroenerģijas iepirkuma cena tiesiskā

regulējuma izmaiņu brīdī.

Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka nedz

Elektroenerģijas tirgus likums, nedz arī kāds cits normatīvais

akts tieši nenoteic, ka Komisijai būtu jānosaka elektroenerģijas

realizācijas vidējais tarifs. Tomēr Satversmes tiesa atzīst, ka

iestāde nevar atteikties veikt kādu darbību tikai tādēļ, ka tās

pienākums to veikt nav tieši minēts kādā konkrētā normatīvajā

aktā, ja šāds pienākums izriet no vispārējām tiesību normām un

personai ir tiesības uz to, ka šāda darbība tiks veikta.

Komisijas kompetenci vispārīgi regulē likums "Par sabiedrisko

pakalpojumu regulatoriem". Šā likuma 2. panta otrās daļas 1.

punkts noteic, ka enerģētika ir viena no tām nozarēm, kurās

valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību.

Likuma 5. pants noteic, ka sabiedriskos pakalpojumus regulē ar šo

likumu izveidota regulēšanas iestāde. Savukārt 9. panta pirmā

daļa noteic, ka Komisija (regulators) citastarp pilda šādas

funkcijas: nosaka tarifu aprēķināšanas metodiku un nosaka

tarifus, ja nozaru speciālie likumi neparedz citu tarifu

noteikšanas kārtību.

Līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim

Komisija elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu noteica,

pamatojoties tieši uz minētajām tiesību normām, kuras joprojām ir

spēkā. Tā, piemēram, ar 2004. gada 4. augusta lēmumu Nr. 195

Komisija noteica elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu,

savu kompetenci pamatojot ar pašas Komisijas 2003. gada 23.

janvārī apstiprinātās Elektroenerģijas realizācijas gala tarifu

aprēķināšanas metodikas 4. nodaļas devīto daļu un likuma "Par

sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 5. pantu, 9. panta pirmās

daļas 1. un 3. punktu un otro daļu (lēmums pieejams Komisijas

mājaslapā http://www.sprk.gov.lv/index.php?id=3375&sadala=264,

aplūkots 15.01.2010.).

Nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja uzskats, ka Komisija nav

kompetenta noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu

tādēļ, ka citos gadījumos likumdevējs Komisijas kompetenci ir

iekļāvis tieši Elektroenerģijas tirgus likumā. Šajā gadījumā

jāņem vērā fakts, ka arī līdz Elektroenerģijas tirgus likuma

pieņemšanai Komisijas kompetence noteikt elektroenerģijas

realizācijas vidējo tarifu likumā tieši nekad nav bijusi

minēta.

Tādējādi Komisijas kompetence noteikt elektroenerģijas

realizācijas vidējo tarifu izriet no tām pašām tiesību normām,

kurās tā bija ietverta līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā

stāšanās brīdim.

Līdz ar to sistēmiskā iztulkošanas metode neizslēdz

apstrīdētās normas iztulkošanu tādā veidā, kas atbilst Satversmes

1. pantam.