12. pants
, kas paredz, ka katra dalībvalsts apņemas uzskatīt

par tai saistošiem vismaz 20 Hartas pirmās daļas pantus vai pantu

daļas. Hartas 3. panta pirmā un otrā daļa uzskaitītas kā

divi atsevišķi punkti attiecībā uz šo izvēli.

Tas nozīmē, pirmkārt, ka abas

3. panta daļas var pastāvēt atrauti viena no otras.

Piemēram, Slovākija sākotnēji 2000. gadā atzinusi par sev

saistošu vienīgi 3. panta otro daļu un tikai ievērojami

vēlāk - 2007. gadā - arī 3. panta pirmo daļu (sk.:

List of declarations made with respect to treaty No. 122,

http://www.conventions.coe.int).

Otrkārt, Harta var attiekties uz

pašvaldībām arī tādā valstī, kura nav atzinusi par sev saistošu

Hartas 3. panta otro daļu. No ziņām par Hartas ratifikāciju

un izdarītajām atrunām gūstams ieskats, ka, piemēram, Beļģija un

Lihtenšteina atzinušas par sev saistošu tikai 3. panta pirmo

daļu (sk.: List of declarations made with respect to treaty

No. 122, http://www.conventions.coe.int).

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka

3. panta otrā daļa būtu absolūts priekšnoteikums ikvienas

citas Hartas normas attiecināšanai uz kādu pašvaldību. Tas, ka

reformas periodā attiecībā uz rajona padomi netiek pilnībā

nodrošināta Hartas 3. panta prasību izpilde, vēl nenozīmē,

ka, nosakot rajona padomes statusu šajā laikā, likumdevējam nav

jāņem vērā citu Hartas pantu prasības.

Ņemot vērā to, ka likumdevējs ir

izšķīries rajona padomei noteikt pašvaldības statusu, kā arī to,

ka likumdevējs Satversmes tiesas likuma 17. panta un

19. panta redakcijā, kas pieņemta ar 2000. gada

30. novembra likumu "Grozījumi Satversmes tiesas likumā",

nav precizējis, ka pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt tikai

pilsētu un pagastu pašvaldības, secināms, ka likumdevēja mērķis

ir bijis noteikt, lai reformas posmā Satversmes tiesa izskatītu

arī lietas pēc rajona padomes pieteikuma, ciktāl pieteikums

atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, tostarp Satversmes

tiesas likuma 19. panta pirmajai daļai, kas prasa pamatot

pašvaldības tiesību aizskārumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa ir

tiesīga izskatīt lietu pēc rajona padomes pieteikuma. Taču ir

jānoskaidro, vai pastāv iespējamība, ka aizskartas rajona padomei

noteiktās tiesības, proti, vai no tām Hartas normām, atbilstība

kurām tiek apstrīdēta, vispār rajona padomei izriet tādas

tiesības, ko varētu aizskart apstrīdētā norma.

15. Hartas 2. pants

"Vietējās pašvaldības konstitucionālais un tiesiskais statuss"

noteic, ka "vietējās pašvaldības principam ir jābūt atzītam

valsts likumdošanā un, kur iespējams, konstitūcijā".

Paskaidrojošajā ziņojumā izteikts

šāds viedoklis: "Hartas 2. pants garantē, ka vietējās

pašvaldības princips ir ietverts rakstītā likumā. Ņemot vērā šā

principa svarīgumu, vēlams, lai tas būtu ietverts konstitūcijā.

Taču ir atzīts, ka valstīs, kurās konstitūcijas grozīšanas

procedūra ir sarežģīta, drīkst neiekļaut vietējās pašvaldības

principu konstitūcijā. Valstis, kuru konstitūcija ir apkopota

vairākos dokumentos un avotos, varētu saskarties ar specifiskām

grūtībām vai pat nebūt spējīgas izpildīt šīs prasības"

(European Charter of Local Self-Government Explanatory Report,

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm).

Saeima un RAPLM atzīmē, ka

apstrīdētā norma neskar tiesības, kas paredzētas Hartas

2. pantā. Arī LPS uzskata, ka apstrīdētā norma neskar Hartas

2. panta prasības, jo Satversmē un nevis Sabiedriskā

transporta likumā jābūt noteiktam pašvaldības principam.

Gan LPS, gan arī Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma esot zināmā pretrunā ar

likuma "Par pašvaldībām" 7. panta pirmo daļu, kas nosaka, ka

pašvaldību autonomās funkcijas pildāmas kārtībā, kāda paredzēta

attiecīgajos likumos un Ministru kabineta noteikumos. Proti,

apstrīdētā norma nevis nosakot kārtību, bet ierobežojot vienas

konkrētas pašvaldības - šajā gadījumā Rīgas rajona padomes -

kompetenci autonomās funkcijas veikšanā.

No pieteikuma izriet viedoklis, ka

Hartas 2. pants it kā piešķirtu likumam "Par pašvaldībām"

kādu īpašu statusu, proti, visiem citiem likumiem, kas skar

pašvaldības, būtu jāatbilst likumam "Par pašvaldībām".

Šāds viedoklis bija plaši

izplatīts pašvaldību pārstāvju vidū jau laikā, kad tika

izstrādāts likums "Par pašvaldībām". Ziņojot par šā likuma

projektu Saeimas sēdē 1994. gada 17. februārī, Saeimas

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis

Lagzdiņš norādīja: "Pašvaldību savienība ierosina noteikt, ka

pašvaldību likumam ir jābūt konstitucionālam, tādam, kas stāv

pāri pārējiem likumiem, kas reglamentē kaut kādā mērā pašvaldību

darbību. Komisija nepiekrīt šādam konceptuālam risinājumam, jo

šāds risinājums neatbilst Satversmes burtam un garam. Mūsu valstī

nav šādas prakses, ka mēs kādiem likumiem nosakām konstitucionālu

raksturu. Bez tam, ja mēs pieņemtu Pašvaldību savienības

ierosinājumu, tas apgrūtinātu mūsu likumdošanu, jo, grozot vai

paredzot kādā citā likumā pašvaldībām kādas tiesības vai

pienākumus, būtu jāgroza arī likums "Par pašvaldībām""

(Saeimas 1994. gada 17. februāra sēdes

stenogramma).

Tas vien, ka kāds cits likums

varētu būt pretrunā ar likumu "Par pašvaldībām", nevar aizskart

pašvaldībai Hartas 2. pantā noteiktās tiesības.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem Pieteikuma iesniedzēja izsaka viedokli, ka katrai

apstrīdētajai normai pēc būtības būtu jāatbilst pašvaldības

principam. Tomēr jāņem vērā, ka Hartas 2. pants neatklāj

pašvaldības principa būtību, tikai nosaka formālos kritērijus,

pēc kuriem šis princips ietverams dalībvalstu tiesību normās.

Pašvaldības principa būtība tiek atklāta tajās Hartas normās,

kuras norāda Hartas 12. pants.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma

iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 2. panta.

16. Var piekrist RAPLM

viedoklim, ka no Hartas 3. panta izriet pašvaldības tiesības

vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu vietējo iedzīvotāju

interesēs.

Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts,

ka nav iespējams precīzi definēt, kādas funkcijas nododamas

pašvaldību regulēšanai un pārzināšanai. Tādi formulējumi kā

"vietējās lietas" un "iekšējas lietas" tika noraidīti kā pārāk

riskanti un grūti interpretējami. Dalībvalstu tradīcijas

attiecībā uz lietām, kas uzskatāmas par rezervējamām pašvaldību

izlemšanai, krasi atšķiras. Realitātē lielākajai daļai lietu ir

gan nacionālās, gan arī vietējās iezīmes. Atbildība par tām

dažādās valstīs un dažādā laikā var būt dažāda, un tās var būt

pat sadalītas starp dažādiem varas līmeņiem. Ierobežojot

pašvaldības ar lietām, kam nav plašāku iezīmju, risks varētu būt

tāds, ka pašvaldībām tiek piešķirta pārāk niecīga loma. No otras

puses, tiek akceptēts, ka atsevišķas funkcijas, piemēram, tādas

kā valsts aizsardzība, valstis grib rezervēt centrālajai varai.

Hartas mērķis ir nodrošināt pašvaldībām pietiekami nozīmīgu

funkciju loku. Funkciju definīcija ir 4. panta priekšmets

[sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory

Report (ETS No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd

tai piešķirto funkciju kopumu, bet apstrīd vienas atsevišķas

funkcijas robežas un īstenošanas nosacījumus.

Turklāt Hartas dalībvalstīs pastāv

viedoklis, ka uz otrā līmeņa pašvaldībām nav attiecināmas

tiesības uz garantētu kompetenci (Aufgabengarantie).

Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma

28. panta otrās daļas pirmais teikums paredz, ka pirmā

līmeņa pašvaldībām (Gemeinden) nodrošināmas tiesības

likuma ietvaros uz savu atbildību kārtot visas vietējās kopienas

lietas. Savukārt šīs daļas otrais teikums noteic, ka arī augstāka

līmeņa pašvaldībām (Gemeindeverbände) savu likumā noteikto

uzdevumu izpildes jomā likuma ietvaros ir pašpārvaldes tiesības

(Recht der Selbsverwaltung). Vācijas Federālā

Konstitucionālā tiesa, interpretējot šo normu, ir secinājusi, ka

tā otrā līmeņa pašvaldībām tiesības uz visaptverošu kompetenci

(Allzuständigkeit) neparedz (sk.: BVerfGE, 79,

127, [151]). Kāda uzdevuma ietveršana otrā līmeņa pašvaldības

(Kreise) kompetencē lielā mērā ir atkarīga vienīgi no

likumdevēja gribas (sk.: BVerfGE 83, 363, [383]).

Veicot vietējās pašpārvaldes

monitoringu Vācijā, Eiropas Reģionālo un vietējo pašvaldību

kongresa eksperti nav norādījuši, ka vietējās pašpārvaldes

regulējums Vācijā būtu pretrunā ar Hartas 3. panta pirmo

daļu (sk.: The congress of Local and regional authorities. The

situation of local finances in the Federal Republic of Germany -

CPL (6) 3 Part II, Explanatory memorandum,

https://wcd.coe.int).

Līdz ar to no Hartas 3. panta

pirmās daļas rajona pašvaldībai neizriet tiesības uz to, lai

likumdevējs kādu konkrētu funkciju konkrētā apjomā iekļautu

rajona padomes autonomajā kompetencē.

Tātad

apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma

iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 3. panta.

17. Hartas 4. panta

"Vietējās pašvaldības kompetence" pirmā daļa noteic:

"(1) Vietējās varas pilnvaras un

pienākumus nosaka konstitūcija vai likums. Taču šis noteikums

neliedz piešķirt vietējai varai pilnvaras un pienākumus īpašiem

mērķiem saskaņā ar likumu."

Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts:

Hartas 4. pants nostiprina vispārējus principus, uz kuriem

tiek balstīti vietējās varas pienākumi un pilnvaras. Kopš

vietējās varas pienākumi ir fundamentāls pašas vietējās varas

pastāvēšanas pamats, gan skaidrības, gan tiesiskās noteiktības

interesēs pamatpienākumus pašvaldībām nevajag piešķirt ad

hoc, bet tiem jābūt pietiekami nostiprinātiem tiesību normās.

Parasti šie pienākumi jāietver konstitūcijā vai normatīvajā aktā

[sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory

Report,

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

No Pieteikuma iesniedzējas

rakstītā var secināt, ka tā Hartas 4. panta pirmās daļas

pirmo teikuma interpretē šādi: "Vietējās varas pilnvaras un

pienākumus nosaka konstitūcija vai likums "Par pašvaldībām"."

Pamatots ir atbildes rakstā

izteiktais viedoklis, ka likums "Par pašvaldībām" nav vienīgais

likums, kurš var noteikt ar pašvaldības darbu saistītus

jautājumus. Arī citi likumi var ietvert pašvaldības darbu

reglamentējošas tiesību normas, kuras var būt speciālas normas

pretstatā vispārīgajām likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām

tiesību normām. Lemjot par to, vai kāda norma ietverama likumā

"Par pašvaldībām" vai attiecīgās nozares likumā, likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība.

Turklāt apstrīdētā norma neuzliek

pašvaldībai ad hoc nekādus pienākumus, kādu tai iepriekš

nebūtu bijis, nedz arī atņem tai kādu funkciju vispār.

No Pieteikuma iesniedzējas

rakstītā var secināt, ka Sabiedriskā transporta likuma tapšanas

gaitā bijusi konstatējama virkne trūkumu. Tomēr Pieteikuma

iesniedzēja nav norādījusi, ka šie trūkumi būtu uzskatāmi par

likumdošanas procesa pārkāpumiem, turklāt tik būtiskiem, lai

apstrīdēto normu nevarētu uzskatīt par likumu, tas ir, pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma

iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta pirmās

daļas.

18. Hartas 4. panta

"Vietējās pašvaldības kompetence" trešā daļa noteic, ka pamatā

publiskās varas pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas

atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai

varai, ņem vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes

un ekonomijas nosacījumus.

Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts,

ka paragrāfs skaidri formulē vispārēju principu, ka publisko

pienākumu īstenošanai jābūt decentralizētai. Šis princips Eiropas

Padomes nostājā ir ticis deklarēts daudzos gadījumos, it īpaši

1977. gada Eiropas pašvaldību lietu ministru Lisabonas

konferences secinājumos. Tas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma

un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to

neprasa efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad tas jādeleģē

vietējā līmeņa varai. Taču šī daļa neparedz prasību, lai

sistēmiski tiktu decentralizētas funkcijas tādām pašvaldībām,

kuras to dabas un mēroga dēļ var pildīt vienīgi ierobežotus

uzdevumus [sk.: European Charter of Local Self-Government

Explanatory Report (ETS No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

No Hartas 4. panta trešās

daļas izriet subsidiaritātes princips. Šo principu kā tādu

iespējams interpretēt divējādi: no vienas puses, lai attaisnotu

pilnvaru nodošanu augstāka līmeņa institūcijai varas struktūrā

un, no otras puses, lai paturētu zināmas pilnvaras tajā līmenī,

kas pilsoņiem tuvāks. Hartā princips ir nostiprināts tā sākotnējā

nozīmē. Tas paredz pienākumu rūpēties, lai tiktāl, ciktāl tas

iespējams, lēmumi tiktu pieņemti pilsonim tik tuvā līmenī, cik

iespējams. Atkāpe no šā principa pieļaujama tikai absolūtas

nepieciešamības dēļ [sk.: Definition and limits of the

principle of subsidiarity. Report prepared for the Steering

Committee on Local and Regional Authorities (CDLR), P.12,

http://www.loreg.coe.int].

Pamatots ir RAPLM uzskats, ka

likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas

19. punktā noteikto autonomo funkciju - organizēt

sabiedriskā transporta pakalpojumus - pilda rajonu pašvaldības un

republikas pilsētu pašvaldības, kas funkcionāli ir viena līmeņa

vara. Līdz ar to apstrīdētā norma neskar tiesības, kas paredzētas

Hartas 4. panta trešajā daļā. Arī LPS uzsver, ka

subsidiaritātes princips ir vienādi attiecināms uz rajonu

pašvaldībām un republikas pilsētu pašvaldībām.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma

iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta trešās

daļas.

19. Hartas 4. panta

"Vietējās pašvaldības kompetence" ceturtā daļa noteic:

"Vietējai varai piešķirtās

pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita, centrālā vai

reģionālā vara, nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot

gadījumus, kad tas paredzēts likumā."

Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts:

Hartas 4. panta ceturtā daļa attiecas uz pienākumu

pārklāšanās problēmu. Lai izskaustu jebkuru tendenci izvairīties

no atbildības, pilnvarām parasti jābūt pilnīgām un ekskluzīvām.

Taču papildu darbības dažādos pārvaldes līmeņos ir nepieciešamas

noteiktās lietās un ir svarīgi, lai šajos gadījumos centrālās vai

reģionālās varas iejaukšanās notiek saskaņā ar skaidriem, likumā

noteiktiem priekšrakstiem [sk.: European Charter of Local

Self-Government Explanatory Report (ETS No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

No pieteikuma izriet viedoklis, ka

Hartas 4. panta ceturtajā daļā ar jēdzienu "vietējai varai

piešķirtās pilnvaras" ir saprotamas galvenokārt likuma "Par

pašvaldībām" 15. pantā paredzētās autonomās funkcijas. Šā

panta pirmās daļas 19. punkts paredz, ka pašvaldības

autonomā funkcija ir "organizēt sabiedriskā transporta

pakalpojumus". Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tai

Hartas 4. panta izpratnē ir piešķirtas pilnvaras organizēt

visus iespējamos sabiedriskā transporta pakalpojumus savā

teritorijā. Šāds viedoklis nav pamatots, jo netiek ņemts vērā, ka

attiecīgās autonomās funkcijas apjoms ir noskaidrojams kopsakarā

gan ar citām likuma "Par pašvaldībām" normām, gan arī citiem

likumiem.

Tā likuma "Par pašvaldībām"

17.2 pants paredz, ka "galvaspilsēta Rīga papildus šā

likuma 15. pantā noteiktajām funkcijām pastāvīgi veic šādas

valsts un pašvaldības dalītas atbildības galvaspilsētas

funkcijas: [...]".

4) piedalās valsts nozīmes sakaru

sistēmu un transporta infrastruktūras uzturēšanā un

attīstīšanā."

Līdz ar to jau likuma "Par

pašvaldību" ietvaros ir secināms, ka rajona padomes autonomā

kompetence organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus neaptver

valsts nozīmes transporta infrastruktūras uzturēšanu un

attīstīšanu. Piemēram, apstrīdētā norma citastarp attiecas uz

pārvadājumiem no starptautiskās lidostas "Rīga" termināļa.

Sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana posmā no

lidostas līdz dzelzceļa stacijai nav uzskatāma tikai par Rīgas un

Rīgas rajona iedzīvotāju vietēju lietu, bet skar valsts līmeņa

intereses. Tiktāl, ciktāl Rīgas pilsētas maršrutu tīkls uzskatāms

par valsts nozīmes transporta infrastruktūru, tas neietilpst

rajona padomes autonomajā funkcijā.

Likuma "Par pašvaldībām"

15. pantā paredzētās autonomās funkcijas saturu precizē arī

citi likumi. Piemēram, gramatiski tulkojot, jēdzienu

"sabiedriskais transports" plašākā nozīmē varētu attiecināt arī

uz dzelzceļa publiskajiem pārvadājumiem, taču no Dzelzceļa likumā

noteiktā regulējuma izriet, ka uz šo jomu pašvaldības autonomā

kompetence neattiecas.

Arī Sabiedriskā transporta likums

precizē minētās autonomās funkcijas saturu un robežas. Apstrīdētā

norma neskar šīs autonomās funkcijas kodolu. Proti, tā neattiecas

uz tādu sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu, ko Rīgas

rajona padome veic Rīgas rajona teritorijā, lai nodrošinātu Rīgas

rajona iedzīvotāju pārvietošanos šīs teritorijas ietvaros.

Apstrīdētā norma skar tādus

sabiedriskā transporta pakalpojumus, ko Rīgas rajona padome viena

pati nemaz nevar organizēt. Proti, maršrutus, kuros pārvadājumi

tiek veikti gan Rīgas rajona teritorijā, gan arī Rīgas pilsētas

teritorijā. Šādu sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana

nav vienas pašvaldības autonomā funkcija likuma "Par pašvaldībām"

15. panta izpratnē.

Izvēloties regulējumu sabiedriskā

transporta pārvadājumu organizēšanai maršrutos, kas pārsniedz

vienas pašvaldības teritoriju, likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība. Par vietējai varai piešķirtu pilnvaru Hartas

4. panta ceturtās daļas izpratnē šādu pakalpojumu

organizācija uzskatāma tikai tiktāl, ciktāl Sabiedriskā

transporta likums to nodod konkrētas pašvaldības kompetencē.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neskar tādas tiesības, kas Pieteikuma

iesniedzējai varētu izrietēt no Hartas 4. panta ceturtās

daļas.

Tā kā no

minētajām Hartas normām Pieteikuma iesniedzējai neizriet tādas

tiesības, kuras varētu aizskart apstrīdētā norma, tiesvedība

Satversmes tiesā pēc konkrētā pieteikuma nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2007-21-01 "Par sabiedriskā transporta pakalpojumu

likuma 7. panta otrās daļas atbilstību 1985. gada

15. oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartas 2.,

3. pantam un 4. panta pirmajai, trešajai un ceturtajai

daļai", kas ierosināta pēc Rīgas rajona padomes pieteikuma.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris