3. pants
nosaka vietējās pašvaldības pamatpazīmes atbilstoši

Hartas mērķim. Lai izvērtētu, vai no šā panta izrietošās Rīgas

rajona pašvaldības tiesības vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu

vietējo iedzīvotāju interesēs ir ierobežotas, visupirms esot

nepieciešams izvērtēt, ar kādu mērķi apstrīdētajā normā paredzēta

Rīgas pilsētas pašvaldības tiesību paplašināšana. Vienlaikus

RAPLM vērš uzmanību uz to, ka daudzās Eiropas valstīs

galvaspilsētas pašvaldības darbība tiekot reglamentēta īpaši un

atšķirīgi.

RAPLM uzsver, ka Hartas

4. pantā skaidri formulēts vispārējs princips, ka

sabiedrisko pienākumu īstenošanai jābūt decentralizētai. Savukārt

likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas

19. punktā noteikto autonomo funkciju - organizēt

sabiedriskā transporta pakalpojumus - pildot rajonu pašvaldības

un republikas pilsētu pašvaldības, kas funkcionāli esot viena

līmeņa vara. Līdz ar to apstrīdētā norma neskarot tiesības, kas

paredzētas Hartas 4. panta trešajā daļā.

Ministrija atzīmē, ka Hartas

4. panta ceturtā daļa ietver pienākumu pārklāšanās problēmu.

Pēc RAPLM ieskata, apstrīdētās normas atbilstība tiesībām, kas

paredzētas Hartas 4. panta ceturtajā daļā, ir atkarīga no

apstrīdētās normas noteikšanas mērķa.

4.3. Rīgas dome uzskata, ka

apstrīdētā norma neskar tiesības, kas paredzētas Hartas 2.,

3. pantā un 4. panta pirmajā, trešajā un ceturtajā

daļā. Minētās normas neesot attiecināmas uz Rīgas rajona padomi,

jo tā neesot uzskatāma par vietējo pašvaldību Hartas izpratnē.

Arī Satversmes 101. panta izpratnē rajona padome neesot

vietējā pašvaldība.

Apstrīdētā norma esot uzskatāma

par speciālo tiesību normu, kas ietverta attiecīgā nozares

likumā, un tā precizējot likumā "Par pašvaldībām" noteikto

vispārīgo tiesību normu.

Rīgas dome apgalvo, ka apstrīdētā

norma atbilst Hartas 4. panta prasībām. Tā ierobežojot citas

pašvaldības kompetenci, pamatojoties uz likuma normu, kā arī

ievērojot Hartas 4. panta trešās daļas prasības, proti,

apstrīdētajā normā paredzēto uzdevumu apjoms un daba tos prasot

realizēt plašākā teritorijā, ņemot vērā efektivitātes un

ekonomijas apsvērumus.

Rīgas dome norāda, ka tai kā

galvaspilsētas pašvaldībai saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām"

17.2 panta 4. punktu jāpiedalās valsts

nozīmes sabiedriskā transporta infrastruktūras uzturēšanā un

attīstīšanā. Tiek norādīts arī uz konkrētām nelabvēlīgām sekām,

kas Rīgas domei un valstij varētu rasties, ja apstrīdētā norma

tiktu atzīta par spēkā neesošu.

4.4. Latvijas Policijas

akadēmijas Valsts tiesību katedras vadītājs profesors Dr. jur.

Ziedonis Rags uzskata, ka Latvijā kopš 1997. gada

26. novembra, kad beidza darboties otrā līmeņa teritoriālās

(vietējās) vēlētās pašvaldības, otrā līmeņa pašvaldības Hartas

izpratnē vairs nepastāv. Lai gan likuma "Par pašvaldībām"

3. panta otrajā daļā rajonu (reģionālā) pārvalde ir nosaukta

par pašvaldību, tā neatbilstot Hartas izvirzītajiem kritērijiem,

kas raksturo vietējo pašvaldību. Līdz ar to Rīgas rajona

pašvaldība pēc būtības neesot uzskatāma par vietējo pašvaldību,

kaut arī pēc likuma formāli tāda esot. Arī par deleģēto

pārstāvniecību rajona padome neesot uzskatāma, "jo neviens

iedzīvotājs nevienu pārstāvi darbam rajona padomē nav deleģējis"

(lietas materiālu 3. sēj. 86. lpp.).

Z. Rags atzīmē, ka Latvijas

rajonu padomes nebūtu atzīstamas par pilnvērtīgiem pašvaldību

tiesību subjektiem. Savukārt Rīgas pilsētas pašvaldība esot

izveidota atbilstoši Hartas prasībām un tai ir vietējās

pašvaldības tiesības.

Vienlaikus Z. Rags vērš

Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Hartas 4. panta

nostādnes ir attiecināmas tikai uz vietējām pašvaldībām, nevis uz

rajonu pašvaldībām, kas atbilstoši likuma "Par pašvaldībām"

3. panta otrajai daļai esot cita veida pašvaldības, nevis

vietējās pašvaldības.

Satversmes tiesa

secināja:

5. Pieteikumu iesniegusi

Rīgas rajona padome. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

17. panta pirmās daļas 7. punktu pašvaldības dome

(padome) ir tiesīga iesniegt pieteikumu par Satversmes tiesas

likuma 16. panta 6. punktā minēto lietu ierosināšanu.

Savukārt Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa

paredz, ka pašvaldības dome (padome) pieteikumu "var iesniegt

tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības

tiesības".

Lai secinātu, vai Satversmes tiesa

ir tiesīga izskatīt lietu pēc Rīgas rajona padomes pieteikuma,

jāizvērtē:

1) vai Rīgas rajona padome ir

pašvaldības dome (padome) Satversmes tiesas likuma 17. panta

pirmās daļas 7. punkta un 19. panta pirmās daļas

izpratnē;

2) vai Pieteikuma iesniedzēja ir

pamatojusi viedokli, ka apstrīdētais akts aizskar attiecīgās

pašvaldības tiesības, proti, vai:

a) no tām normām, atbilstība kurām

tiek apstrīdēta, izriet tiesības konkrētajai pašvaldībai,

b) apstrīdētā norma aizskar šīs

tiesības, proti, rada pašvaldībai kādas nelabvēlīgas sekas.

6. Jautājumu par

pašvaldības domes (padomes) tiesībām iesniegt pieteikumu

Satversmes tiesā 5. Saeima sāka risināt jau likuma "Par

pašvaldībām" projekta apspriešanas laikā. Pašvaldības domes

(padomes) tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā izrietēja

no likumā "Par pašvaldībām" nostiprinātā pašvaldības statusa.

Pašvaldības domes (padomes) pieteikuma institūts tika izstrādāts

laikā, kad pilsētas domi, rajona padomi un pagasta padomi

ievēlēja vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās

vēlēšanās.

2000. gada 30. novembrī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Satversmes tiesas likumā", kas

izteica jaunā redakcijā gan Satversmes tiesas likuma 16. un

17. pantu, gan arī 19. panta pirmo daļu. Minētā

likumprojekta galvenais mērķis bija dot tiesības iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesā personai pamattiesību aizskāruma

gadījumā, kā arī tiesai, izskatot krimināllietu, civillietu vai

administratīvo lietu. Vienlaikus likums paplašināja arī Valsts

cilvēktiesību birojam un pašvaldības domei (padomei) paredzētās

tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Lai arī normas attiecībā uz

pašvaldības domes (padomes) pieteikuma institūtu, izdarot vēlākus

grozījumus Satversmes tiesas likumā, nav mainītas, tās ir

interpretējamas kopsakarā ar Satversmē noteiktā regulējuma

attīstību.

7. 1995. gadā Latvija

kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti. Eiropas Padomes statūtu

1. paragrāfs noteic, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt

lielāku vienotību starp tās locekļiem to ideālu un principu

nodrošināšanai un īstenošanai, kuri veido šo valstu kopējo

mantojumu un veicina to ekonomisko un sociālo progresu. Šis

mērķis tiek īstenots ar Padomes institūciju palīdzību, apspriežot

jautājumus, kuri skar visu locekļu intereses, noslēdzot līgumus

un kopīgi darbojoties ekonomikas, sociālajā, kultūras, zinātnes,

likumdošanas un administratīvajā jomā, kā arī cilvēka tiesību un

pamatbrīvību saglabāšanā un tālākajā īstenošanā.

Harta ir viens no šādiem līgumiem.

Tā vērsta uz ciešāku vienotību starp Eiropas Padomes dalībvalstīm

kopējo mantoto ideālu un principu aizsargāšanā un īstenošanā.

Hartas preambulā atzīts, ka viens no katras demokrātiskas

iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējā vara, savukārt pilsoņu

tiesības piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā pieder pie

demokrātijas principiem, kas ir kopīgi visām Eiropas Padomes

dalībvalstīm.

Satversmes 1. pants paredz,

ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika". Šā panta

interpretācijā Satversmes tiesa jau iepriekš ir atsaukusies uz

atziņām, kas pieder pie Eiropas Padomes dalībvalstu kopīgā

konstitucionāli tiesiskā mantojuma [sk., piemēram, Satversmes

tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā

Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu un

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99)

secinājumu daļas 3. punktu].

Satversmes 1. pantā

ietvertais demokrātijas jēdziens interpretējams arī kopsakarā ar

Hartā nostiprināto pašvaldības principu un pilsoņu tiesībām

piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā.

8. Ar 1998. gada

15. oktobra likumu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē"

pilsoņu tiesības piedalīties publisko lietu pārvaldīšanā tika

nostiprinātas Satversmes 101. pantā, nosakot, ka "Latvijas

pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts

un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu".

2002. gada 30. aprīlī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē",

ar kuru Satversmes 101. pantu izteica jaunā redakcijā, tā

otrās daļas pirmajā teikumā nosakot, ka "pašvaldības ievēlē

pilntiesīgi Latvijas pilsoņi". Ziņojot atbildīgās komisijas vārdā

par likumprojektu trešajā lasījumā, Juridiskās komisijas

priekšsēdētājs Linards Muciņš atzīmēja: "101.pantā mēs runājam

par pašvaldībām. Tātad, no vienas puses, ņemot vērā mūsu

Satversmes lakonisko stilu, rodas nelielas problēmas sakarā ar

to, ka varbūt ļoti detalizēti nav iespējams atrisināt pašvaldību

jautājumus mūsu Satversmē, taču tajā pašā laikā ir iespējams

nedaudz kompensēt šo problēmu" (Saeimas 2002. gada

30. aprīļa ārkārtas sēdes stenogramma).

No teiktā izriet, ka Saeima

Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā ir

risinājusi pašvaldību statusa jautājumu. Var secināt, ka, risinot

šo jautājumu, Saeimas mērķis citastarp bija arī izpildīt

starptautiskās saistības. Proti, Latvija ar Hartas 2. pantu

ir uzņēmusies saistības nostiprināt pašvaldības principu

Satversmē. Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress

1998. gada 26.-28. maija rekomendācijā Nr. 47

(1998) "Par vietējo un reģionālo demokrātiju Latvijā" attiecībā

uz vietējo pašvaldību principa konstitucionālu atzīšanu aicināja

"Latvijas Parlamentu (Saeimu) izdarīt labojumus Konstitūcijā

(Satversmē), lai tā nepārprotami saskanētu ar iepriekšminēto

principu"

(http://www.loreg.coe.int/database/coe/cpl/9847.htm).

Tātad Saeima Satversmes

101. pantā ir nostiprinājusi ne vien personas pamattiesības

vēlēt pašvaldību un no tām izrietošās tiesības piedalīties

publisko lietu pārvaldīšanā ar vēlētu pašvaldību palīdzību, bet

arī - atbilstoši Satversmes lakoniskajam stilam - pašvaldības kā

vēlētas pašpārvaldes institūcijas statusu kopumā.

No Satversmes

101.panta otrās daļas pirmā teikuma kopsakarā ar Satversmes

1. pantu izriet pašvaldības princips, kas aptver minimālo

prasību kopumu attiecībā uz vietējās pašpārvaldes organizāciju

demokrātiskā tiesiskā valstī.

9. Izstrādājot

likumprojektu "Grozījumi likumā "Par pašvaldībām"", kas mainīja

rajonu padomju veidošanas kārtību, pastāvēja atšķirīgi viedokļi

jautājumā par to, vai rajona padome uzskatāma un saucama par

pašvaldību. Saeima izšķīrās par apvienības "Tēvzemei un

Brīvībai"/LNNK frakcijas priekšlikumu, kas paredzēja vārdu

"pašvaldība" saglabāt. Motivējot šo priekšlikumu Saeimas sēdē,

deputāts Normunds Pēterkops atzīmēja: "pašvaldībai raksturīgās

pazīmes ir tās, ka viņai ir savs budžets, viņa ir publisko

tiesību subjekts, viņai ir sava manta un arī savas funkcijas,

tās, ko viņa risina vietējā reģiona iedzīvotāju interesēs. Lūk,

pēc visām šīm pazīmēm rajona padome ir pieskaitāma pašvaldībām"

(Saeimas 1997. gada 2. oktobra sēdes stenogramma.

http://www.saeima.lv).

Profesors Kārlis Dišlers savulaik

uzskatīja: "Izšķiroša nozīme [...] nav vietējās pašvaldības

orgānu kreācijas kārtībai. Ja šie orgāni ir tieši un galīgi

ievēlēti no vietējiem iedzīvotājiem, protams, sakari starp

vietējo sabiedrību un pašvaldību orgāniem ir ciešāki: bet arī

gadījumā, ja ievēlētajiem vietējo pašvaldību orgāniem vēl

vajadzīgs valsts varas apstiprinājums, vai pat ja vietējo

pašvaldību orgāni (vadošās amatpersonas) zināmos apstākļos tiek

tieši iecelti no valsts varas iz vietējiem ļaudīm, - viņi tomēr

juridiski ir vietējo pašvaldību orgāni ar to amata varu un

juridiskas patstāvības apjomu, kāds viņiem paredzēts attiecīgos

pašvaldību likumos" (Dišlers K., Ievads administratīvo tiesību

zinātnē. Administratīvo tiesību kursa vispārīgā daļa, Rīga,

Latvijas Universitāte, 1938, 185. lpp.).

Tomēr salīdzinot ar laiku, kad

K. Dišlers pauda šo viedokli, tiesiskā doma demokrātiskajās

valstīs ir būtiski attīstījusies arī pašvaldību tiesību jomā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

"tulkojot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības, ir

jāmeklē interpretācija, kas nodrošina to harmoniju, nevis

pretnostatījumu" (Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 5. punkts). Noskaidrojot Satversmes

101. pantā nostiprinātā pašvaldības principa saturu, jāņem

vērā, ka šīs normas pieņemšanas laikā Latvija jau bija uzņēmusies

no Hartas izrietošās saistības.

10. Izstrādājot normas, kas

noteica pašvaldību iedalījumu veidos, Saeimas deputātu vidū

pastāvēja viedoklis, ka Hartas prasības uz reģionālo pašpārvaldi

neattiecas. Tā N. Pēterkops apgalvoja: "Mēs varam precizēt,

kas ir vietējā pašvaldība un kas ir reģionālā pašvaldība, lai

mums nebūtu pretrunu ar Pašvaldību hartu" (Saeimas

1997. gada 2. oktobra sēdes stenogramma.

http://www.saeima.lv).

Savukārt Hartas paskaidrojošajā

ziņojumā (turpmāk - Paskaidrojošais ziņojums) norādīts: "vietējo

pašvaldību principi, kas noteikti Hartā, attiecināmi uz visiem

vietējās pašpārvaldes līmeņiem un kategorijām katrā dalībvalstī

un arī, mutatis mutandis, uz teritoriālo varu reģionālajā

līmenī. Tomēr īpašos gadījumos pusēm atļauj izslēgt noteiktas

kategorijas varu (pašvaldību) no Hartas tvēruma. Nozīmīgākā ir

Hartas pirmā daļa, kurā norādītie vietējo pašvaldību principi

attiecas ne tikai uz vietējām, bet arī reģionālajām pašvaldībām,

kamēr nav apstiprināta Eiropas Padomes Ministru komitejā un

atklāta parakstīšanai Eiropas reģionālo pašvaldību harta"

[European Charter of Local Self-Government Explanatory Report

(ETS No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

Hartas 13. pants "Varas, uz

kurām attiecas harta" paredz:

"(1) Šajā Hartā ietvertie vietējo

pašvaldību principi attiecas uz visām līgumslēdzēju valstu

teritorijā esošo vietējo varu kategorijām. Tomēr katra puse,

iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas

pieņemšanu vai akceptēšanu, var norādīt, uz kurām vietējo vai

reģionālo varu kategorijām šī Harta tiek attiecināta vai kuras

kategorijas tiek izslēgtas no tās darbības loka. Līgumslēdzējpuse

var arī vēlāk attiecināt Hartas darbību uz citām vietējo vai

reģionālo varu kategorijām, par to paziņojot Eiropas Padomes

ģenerālsekretāram".

Attiecībā uz šo pantu

Paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka principā Hartas pirmās

daļas prasības attiecas uz visām vietējās varas kategorijām vai

līmeņiem. Tomēr atsevišķu reģionu (īpaši federāciju sastāvā esošo

zemju) speciālā tiesiskā forma vai konstitucionālais statuss var

izslēgt iespēju uzskatīt šīs zemes par atsevišķu Hartas prasību

subjektu [sk.: European Charter of Local Self-Government

Explanatory Report (ETS No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

To, ka Hartas prasības var

interpretēt kā prasības ne vien zemākā līmeņa, bet arī reģionālā

līmeņa pašvaldībām, apliecina dalībvalstu prakse. Piemēram,

Zviedrija, informējot par Hartā paredzēto saistību uzņemšanos,

expressis verbis norāda, ka tā šīs saistības attiecina uz

konkrētām vietējās un reģionālās varas iestādēm (local and

regional authorities), savukārt Spānija norāda, ka Harta

attieksies uz pašvaldībām, kas paredzētas Spānijas Konstitūcijas

140. un 141. pantā (sk.: List of declarations made

with respect to treaty No. 122,

http://www.conventions.coe.int). Spānijas Konstitūcijas