Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2008-06-01

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi

spēku.

7.1. 2008. gada

9. oktobrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā". Šis likums paredz aizstāt APK

283. panta pirmajā daļā skaitļus un vārdus "25., 29.

(ja lēmums saistīts ar transportlīdzekļu vadīšanas tiesību

atņemšanu) un 31. pantā" ar skaitļiem un vārdiem "25. un

29. pantā (ja lēmums saistīts ar transportlīdzekļu vadīšanas

tiesību atņemšanu)". Savukārt APK 317. pantu likums

izteic šādā redakcijā: "Lēmumu par administratīvo arestu izpilda,

kad termiņš tā pārsūdzēšanai apelācijas kārtībā ir beidzies un

lēmums nav pārsūdzēts. Ja sūdzība ir iesniegta, lēmumu izpilda

pēc tam, kad lietu izskatījusi apelācijas instances tiesa, ja tā

lēmumu nav atcēlusi. Ja apelācijas instances tiesa nolēmumu par

administratīvo arestu paziņo saīsinātā formā un pilnu nolēmumu

sastāda vēlāk, arestu izpilda pēc nolēmuma paziņošanas saīsinātā

formā." Likums arī noteic, ka APK tiek papildināts ar vairākiem

pantiem, tostarp ar 286.14 pantu šādā

redakcijā: "Apelācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams

un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā."

2008. gada

9. oktobra likums "Grozījumi Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksā" ir izsludināts 2008. gada

29. oktobrī un tas stāsies spēkā 2009. gada

1. janvārī.

Tātad saskaņā ar

2008. gada 9. oktobrī izdarītajiem

grozījumiem APK lēmumu par administratīvo arestu nevarēs

izpildīt, kamēr personai vēl ir tiesības iesniegt apelācijas

sūdzību un kamēr iesniegtā apelācijas sūdzība vēl nav izskatīta.

Līdz ar to Saeima pati ir grozījusi apstrīdētās normas, novēršot

lietā pastāvošo strīdu. Taču apstrīdētās normas vēl nav

zaudējušas spēku.

7.2. Interpretējot

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, ir jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz

to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un

Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds

vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd jēga

Satversmes tiesas procesam. Lai arī Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punkts formulēts

tādējādi, ka, gramatiski interpretējot, tas attiecas tikai uz

gadījumiem, kad norma ir zaudējusi spēku lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu pieņemšanas brīdī lietā, šā punkta jēga ir plašāka.

Proti, tas piemērojams arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšanas

brīdī norma formāli spēku nav zaudējusi, taču institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, pati ir novērsusi strīdu, tas ir,

noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2005-01-01 6.un 7. punktu).

Tātad

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu var piemērot šajā lietā.