8. pants

Taču, lai pieņemtu

lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, nepietiek tikai ar

secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Minētais

punkts paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, bet

ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr

nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas

nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu).

Ja lieta ierosināta uz

konstitucionālās sūdzības pamata, tad par nepieciešamību turpināt

tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām

ar atpakaļejošu datumu. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kā

rezultātā apstrīdētās normas zaudē spēku, var nebūt pietiekama,

lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radās sakarā ar

apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais

tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var

turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu).

Šajā lietā konstitucionālās

sūdzības iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdētās normas par

spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu, līdz ar to Satversmes

tiesai nav pamata uzskatīt, ka pastāv nepieciešamība turpināt

tiesvedību lietā.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesa likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2008-06-01 "Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 317. panta un 283. panta vārdu un skaitļa "un

31. pantā" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtrisa