11. pants

Jebkuras tiesību normas

(akta) atzīšana par spēkā neesošu izraisa zināmu tiesiskās

stabilitātes satricinājumu. Izvērtējot tiesību normu (aktu)

tiesiskumu, Satversmes tiesa vienmēr ņem vērā sava lēmuma

iespējamās tiesiskās sekas.

11.1. Tiesiskās

stabilitātes nodrošināšanai kalpo konkrētu procesuālo darbību

veikšanai noteiktie termiņi. Kā norādījusi Satversmes tiesa,

tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskas valsts principa

sastāvdaļa, kas citastarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības

procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Tāpat

kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā, civilprocesā un

administratīvajā procesā, arī konstitucionālās tiesvedības

procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai nepieciešams

atbilstošs un noteikts laika ierobežojums. Termiņa ierobežojuma

mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika posmā un

nodrošināt otras puses paļāvību uz to, ka konflikta risinājums

vēlāk netiks pārskatīts. Nesamērīgi garš konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņš saistībā ar iespējamu, citastarp

arī negodprātīgu, vilcināšanos apstrīdēt tiesību normu pagarina

pušu nenoteiktību attiecībā uz to darbībām. Turklāt ne vienmēr ir

iespējams apmierinoši izlemt lietas, kas zaudējušas savu

aktualitāti. Termiņa ierobežojums aizsargā lietas no

novilcināšanas un no tās kaitīgajām sekām (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Tādējādi pārsūdzības termiņu

noteikšana nodrošina pienācīgu tiesu sistēmas administrēšanu un

atbilstību tiesiskās stabilitātes principam. Tā, piemēram,

Administratīvā procesa likuma 79. panta pirmā daļa noteic,

ka administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā

spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā

administratīvajā aktā nav norādīts, kur un kādā termiņā to var

apstrīdēt, - viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

atzinis, ka tiesiskās skaidrības un tiesiskās paļāvības labad

pārsūdzības iespējas nav neierobežotas laikā (sk. Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada

21. novembra lēmuma lietā Nr. A42254705 SKA-795/2008

14. punktu).

11.2. Apstrīdot likumā vai

citā normatīvajā aktā ietvertu tiesību normu, persona iebilst

pret tai šajā normā noteiktu tiesību ierobežojumu, kuru persona

uzskata par tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu.

Visbiežāk tiek apstrīdētas tiesību normas, kas regulē personas

attiecības ar valsti, piemēram, nosaka ierobežojumus pensijas

saņemšanai vai kādas institūcijas nolēmumu pārsūdzēšanai. Šāda

tiesību norma tāpat ierobežo arī citu personu tiesības, tātad tās

atcelšana nevar negatīvi ietekmēt citu personu subjektīvo tiesību

apjomu un tiesisko paļāvību.

Savukārt detālplānojums ne tikai

sniedz sabiedrībai priekšstatu par kādas teritorijas turpmāko

izmantošanu, bet arī nosaka šajā teritorijā ietilpstošo

zemesgabalu tiesiskajiem valdītājiem konkrētas tiesības un

ierobežojumus zemesgabalu izmantošanā. Tātad, ja detālplānojumu

apstrīd kāda persona, kurai tas tieši nav adresēts, vienlaikus

tiek skartas arī tiešo adresātu tiesības un tiesiskā paļāvība.

Līdzīgi kā tiesas procesu kādā brīdī var uzskatīt par noslēgušos,

arī personām, kuras detālplānojums skar tieši, kādā brīdī ir

jābūt pārliecinātām, ka šo detālplānojumu neviens vairs nevar

apstrīdēt un to turpmākā rīcība, kas balstīta uz šo

detālplānojumu, netiks apšaubīta.

11.3. RAPLM sagatavotā,

valsts sekretāru sanāksmē 2008. gada 4. decembrī

izskatītā Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcija

paredz likumā noteikt termiņus teritorijas plānojumu un

detālplānojumu apstrīdēšanai (sk. http://www.raplm.gov.lv/pub/index.php?id=1666).

Arī tiesību doktrīnā minēts, ka

likumdevējam būtu jānosaka termiņš, kādā var apstrīdēt

teritorijas plānojumu un detālplānojumu. Piemēram, detālplānojums

pēc tā spēkā stāšanās varētu tikt apstrīdēts viena gada laikā

(sk.: Čepāne I. Teritorijas plānošanas aktuālās

tiesiskās problēmas // Jurista Vārds, 2007, Nr. 49 (502),

6. lpp.).

Satversmes tiesa vairākkārt

norādījusi, ka teritorijas plānojumu un detālplānojumu

apstrīdēšanas termiņu noteikšana ir likumdevēja kompetencē.

Tomēr, lai nodrošinātu tiesiskās stabilitātes un tiesiskās

paļāvības principu ievērošanu, Satversmes tiesa uzskata par savu

pienākumu līdz konkrētu termiņu noteikšanai normatīvajos aktos

katrā lietā izvērtēt, vai pieteikums, kurā tiek apstrīdēts

detālplānojums, nav iesniegts novēloti.

Tādējādi

Satversmes tiesai ir jāizvērtē Apstrīdētā detālplānojuma

apstrīdēšanas termiņa atbilstība tiesiskās stabilitātes un

tiesiskās paļāvības principiem.