9. pants

Vietējā pašvaldība

īsteno likuma "Par pašvaldībām" 15. panta 13. punktā

minēto autonomo funkciju "saskaņā ar attiecīgās pašvaldības

teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanas un apbūves

kārtību", arī izstrādājot un apstiprinot detālplānojumus

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra

sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 12. punktu).

Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektā daļa noteic:

"Ja vietējās pašvaldības

teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes vienību

teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka

detālplānojumā. Detālplānojums ir vietējās paš valdības

administratīvās teritorijas daļas plānojums, to izstrādā vietējās

pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktai teritorijai un

apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto)

izmantošanu."

Detālplānojums atšķiras no

teritorijas plānojuma ar mērogu, detalizācijas pakāpi un

saskaņojamām interesēm (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 24. septembra sprieduma lietā

Nr. 2008-03-03 9. punktu).

Saskaņā ar Teritorijas plānošanas

likuma 7. panta sestās daļas 2. punktu vietējā

pašvaldība apstiprina teritorijas plānojumu, detālplānojumus un

to grozījumus kā saistošos noteikumus. Savukārt Ministru kabineta

2004. gada 19. oktobra noteikumu Nr. 883 "Vietējās

pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" 72. punkts

noteic, ka vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina

detālplānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus izdod tā

grafisko daļu un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus.

Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 45. panta pirmo daļu

spēkā esošie saistošie noteikumi ir saistoši jebkurai fiziskajai

un juridiskajai personai attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Līdz ar to detālplānojumi formāli ir uzskatāmi par ārējiem

normatīviem aktiem, kas kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu

pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa uzsākšanai (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 8.1. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesa arī

secinājusi, ka atsevišķas vietējās pašvaldības teritorijas

plānojuma, tāpat arī detālplānojuma, daļas pēc rakstura vairāk

līdzinās nevis normatīviem, tas ir, tiesību normas ietverošiem

tiesību aktiem, bet gan individuāliem, tas ir, tiesību normu

piemērošanas aktiem. Piemērojot teritorijas plānošanas tiesību

normas un principus, vietējās pašvaldības ar teritorijas

plānojumu un detālplānojumu noteic konkrētu teritoriju plānotās

(atļautās) izmantošanas veidus. Līdz ar to katra zemesgabala

lietošanas tiesību apjomu nosaka tās teritorijas atļautās

izmantošanas veids, kurā šis īpašums atrodas (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 8.1. punktu). Ar detālplānojumu

fiziskajām vai juridiskajām personām, kuru īpašumā vai lietošanā

atrodas detālplānojuma teritorijā ietilpstošs zemesgabals, tiek

paredzētas kādas konkrētas tiesības (piemēram, būvēt noteiktu

būvobjektu) vai arī kādas konkrētas tiesības tiek ierobežotas

(piemēram, tiek aizliegts būvēt par noteiktu stāvu skaitu

augstāku būvobjektu). Šajā gadījumā detālplānojums tiek adresēts

noteiktam personu lokam.

Kaut arī

formāli detālplānojums tiek pieņemts, izdodot saistošos

noteikumus, pēc savas būtības un rakstura tas vairāk līdzinās

tiesību piemērošanas aktam, konkrēti - administratīvajam

aktam.