6. pants

Iepazīstoties ar lietas

Nr.2006-06-01 materiāliem, Satversmes tiesa secina, ka lietā pēc

būtības ir strīds nevis par piespiedu atsavināšanas

nepieciešamību (īpašumtiesību ierobežojumu), bet gan par strīdu

izšķiršanas procedūru gadījumā, kad tiek atsavināta tikai daļa

īpašuma, bet atlikusī daļa kļūst nederīga vai mazvērtīga.

6.1. Nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšanu regulē ne vien Satversmes 105. panta

ceturtais teikums, bet arī atsevišķs likums - likums "Par

nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

sabiedriskajām vajadzībām".

6.2. Likuma "Par

nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai

sabiedriskajām vajadzībām" 15.pants paredz, ka tādā gadījumā, ja

sabiedriskajām vai valsts vajadzībām ir nepieciešama tikai daļa

no nekustamā īpašuma un atlikusī daļa kļūst īpašniekam nederīga

vai mazvērtīga, viņš var prasīt nekustamā īpašuma atsavināšanu

pilnā apmērā. Papildus tam likuma 16.pants noteic: "Lietas

izskatīšanā tiesa pieaicina īpašnieku, tās institūcijas pārstāvi,

kura ierosinājusi īpašuma atsavināšanu, un hipotekāros

kreditorus. Atlīdzības apmēru tiesa nosaka, pamatojoties uz

ekspertu atzinumu, vai nu pēc vietējām cenām, vai arī, ja to

prasa īpašnieks un tiesa šādu prasību atzīst par dibinātu, pēc

nekustamā īpašuma ienesīguma. Tiesas spriedums ir pārsūdzams

likumā noteiktajā kārtībā".

6.3. Gadījumā, kad

tiek atsavināta nekustamā īpašuma daļa, un īpašuma atlikusī daļa

patiešām kļūs nederīga vai mazvērtīga, personai saskaņā ar minēto

likumu ir tiesības prasīt atsavināt visu īpašumu. Šāds jautājums

risināms pēc tam, kad ir stājies spēkā attiecīgais likums par

piespiedu atsavināšanu, un to var izlemt tikai vispārējās

jurisdikcijas tiesa civilprocesuālā kārtībā, izvērtējot visus

faktiskos apstākļus un uzklausot ieinteresētās puses. To

apliecina arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta 2009.gada 12.jūnija atbildes vēstulē

Nr.106/1-1448 Satversmes tiesai sniegtais viedoklis, kurā

norādīts, ka šāda jautājuma risināšana notiek civilprocesa

ietvaros. Tas esot saistīts ar to, ka nepieciešams izvērtēt abu

pušu argumentus, kā arī iegūt pierādījumus tam, ka atlikusī

nekustamā īpašuma daļa kļuvusi nederīga vai mazvērtīga. Turklāt

šāds uzdevums nevarētu tikt uzdots Saeimai, pieņemot likumu par

atsavināšanu, kuras rīcībā minētā jautājuma izlemšanai nav tādu

procesuālo līdzekļu, kādi noteikti civilprocesā (sk. lietas

162. lpp.).

Tādējādi minētās lietas ietvaros

par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli ir uzskatāma vēršanās

vispārējās jurisdikcijas tiesā, risinot strīdu civilprocesa

kārtībā.