1. pants

Latvijas Sodu izpildes kodekss (turpmāk - Kodekss)

ar nosaukumu "Latvijas PSR Labošanas darbu kodekss" tika pieņemts

1970. gada 23. decembrī un ir spēkā kopš 1971. gada 1. aprīļa.

1991. gada 29. augustā tika pieņemts Latvijas Republikas

Augstākās padomes lēmums "Par Latvijas PSR likumdošanas aktu

piemērošanu Latvijā". Šis lēmums noteica, ka Latvijas PSR

Labošanas darbu kodekss uzskatāms par Latvijas Labošanas darbu

kodeksu līdz jauna kodeksa izstrādāšanai. 1994. gada 30. decembrī

stājās spēkā 1994. gada 15. decembrī pieņemtais likums "Grozījumi

Latvijas Labošanas darbu kodeksā", ar kuru Kodeksa nosaukums tika

izteikts pašreizējā redakcijā.

Kodeksa 116. pants reglamentē ar brīvības atņemšanu notiesāto

personu atbrīvošanu no soda izciešanas slimības dēļ.

Kodeksa 116. panta pirmā daļa (1998. gada 14. oktobra likuma

redakcijā) noteica: "Ja notiesātais soda izciešanas laikā

saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību,

kuras dēļ viņš nav spējīgs turpināt izciest piespriesto sodu,

soda izpildes iestāde gādā par to, lai saskaņā ar likumu tiktu

veikta tiespsihiatriskā vai tiesmedicīniskā ekspertīze. Atkarībā

no ārstu komisijas atzinuma un saskaņā ar Krimināllikumu soda

izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no

turpmākas soda izciešanas."

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 2004. gada 11.

novembrī pieņēma likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes

kodeksā". Ar šo likumu Kodeksa 116. panta pirmā daļa (turpmāk -

apstrīdētā norma) tika izteikta šādā redakcijā:

"Ja notiesātais soda izciešanas laikā saslimis ar psihisku

slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nav

spējīgs turpināt piespriestā soda izciešanu, soda izpildes

iestāde gādā par to, lai saskaņā ar likumu tiktu veikta

ekspertīze. Ņemot vērā ārstu komisijas atzinumu, soda izpildes

iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no turpmākās

soda izciešanas."