2. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās tiesvedībā

atrodas lieta, kas ierosināta pēc Viktora Kontuzorova pieteikuma

par Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieka

pienākumu izpildītājas 2007.gada 8. oktobra lēmuma

Nr. 3.3-32 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta

izdošanu. Kā norāda Pieteikuma iesniedzēja, apstrīdētā norma ir

viens no iemesliem, kāpēc V. Kontuzorovam tika atteikts kā

autonomu draudzi reģistrēt Svētītāja Joanna jaunmocekļa Rīgas

arhibīskapa Latvijas pareizticīgo autonomo draudzi. Proti,

apstrīdētā norma liedz reģistrēt autonomu draudzi kā reliģisku

organizāciju, ja attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi

nepieļauj autonomu draudžu darbību.

Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka no apstrīdētās normas

izrietošā izvēles iespēja - iekļauties jau esošā baznīcā vai

turpināt darboties kā nereģistrētai draudzei - esot pretrunā ar

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

99. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību

konvencija) 9. pantā noteiktajām tiesībām uz reliģiskās

pārliecības brīvību. Apstrīdētā norma ierobežojot personas

tiesības nodoties savai reliģijai, kā arī esot pretrunā ar valsts

pienākumu saglabāt neitralitāti attiecībās ar reliģiskajām

organizācijām.

Savu viedokli Pieteikuma iesniedzēja pamato ar Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Metropolitan Church of

Bessarabia and Others v. Moldova. Tajā esot norādīts, ka

valsts nav tiesīga novērtēt reliģiskās pārliecības leģitimitāti.

Līdz ar to likumā noteiktais valsts iestāžu pienākums izvērtēt,

vai draudzes vēlme darboties autonomi atbilst konfesijas

kanoniskajiem noteikumiem, esot pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību

konvencijas 9. pantu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā

ietvertajam tiesību uz reliģijas brīvību ierobežojumam nav

leģitīma mērķa. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot

izrādījis sevišķu labvēlību pret jau reģistrētām reliģiskajām

savienībām (baznīcām), vēloties tās pasargāt no šķelšanās.

Minētais ierobežojums neesot nepieciešams, lai apmierinātu

neatliekamu sociālu vajadzību, kas ir viens no kritērijiem, pēc

kuriem var noteikt, vai iejaukšanās reliģijas brīvībā ir

attaisnojama.