24. pants

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis lūdza izbeigt

tiesvedību lietā, norādot, ka:

1) vairākas apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku vai arī

izteiktas jaunā redakcijā, līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

likuma "Par tiesu varu" 89.11 panta

9.1 daļas, Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas,

14. panta pirmās daļas piektā teikuma, 15. panta septītās daļas,

16. panta pirmās, otrās un trešās daļas un pārejas noteikumu

8.4 punkta atbilstību Satversmes 1., 83. un 107.

pantam būtu izbeidzama;

2) viens no Pieteikuma iesniedzējiem, Rihards Hlevickis,

saskaņā ar Saeimas 2011. gada 16. jūnija lēmumu ir atbrīvots no

tiesneša amata, līdz ar to tiesvedība lietā attiecībā uz šo

personu būtu izbeidzama;

3) pieteikums iesniegts kā konstitucionālā sūdzība, taču

apstrīdētās normas neradot Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes

107. pantā paredzēto tiesību aizskārumu. Līdz ar to tiesvedība

lietā būtu izbeidzama. Turklāt tiesnešu subjektīvās tiesības

iesniegt konstitucionālo sūdzību ietekmējot Tieslietu padomei

likumā piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu par lietas

ierosināšanu Satversmes tiesā.

Likums paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību,

tomēr, pieņemot lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, nepietiek

tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot kādu no

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas punktiem.

Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tiesvedība konkrētajā lietā

būtu izbeidzama.

24.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa

neparedz Satversmes tiesai pienākumu izbeigt tiesvedību, ja

apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

tiesvedības turpināšanas nepieciešamību. Interpretējot minēto

normu, ir jāņem vērā, ka tā vērsta uz Satversmes tiesas procesa

ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai nebūtu jātaisa spriedums

lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4.

punktu).

Ņemot vērā to, ka izskatāmajā lietā netiek izvērtēta katra

apstrīdētā norma atsevišķi, turklāt Saeima, pamatojot jaunās

atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmei, atsaucas arī uz

grozītajām vai atceltajām normām, nav pamata izbeigt tiesvedību

attiecībā uz tām apstrīdētajām normām, kuras zaudējušas

spēku.

Tādējādi nav pamata izbeigt lietu daļā par likuma

"Par tiesu varu" 89.11 panta 9.1

daļas, Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas, 14. panta

pirmās daļas piektā teikuma, 15. panta septītās daļas, 16. panta

pirmās, otrās un trešās daļas un pārejas noteikumu 8.4

punkta atbilstību Satversmes 1., 83. un 107. pantam.

24.2. Pieteikuma iesniedzēji lūdz atcelt apstrīdētās

normas no to spēkā stāšanās brīža, proti, 2011. gada 1. janvāra.

Apstrīdētās normas R. Hlevickim ir piemērotas no 2011. gada 1.

janvāra līdz 2011. gada 16. jūlijam. Turklāt lietā nav R.

Hlevicka rakstveida lūguma izbeigt tiesvedību, kā to paredz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. punkts.

Tādējādi nav pamata izbeigt lietu šajā daļā.

24.3. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas

likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var

iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, t.i., kā

konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.2

panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību

(pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību

normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot

apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē

noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības

gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai ir aizskartas pieteikuma

iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

Ja lietā pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā norma skar

pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības, šo

jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē visupirms (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8. punktu un 2010. gada 29.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 11.1. un 11.2.

punktu). Ja apstrīdētā norma neskar pieteikuma iesniedzējam

Satversmē noteiktās pamattiesības, atbilstoši Satversmes tiesas

praksei tiesvedība lietā izbeidzama. Savukārt tad, ja apstrīdētās

normas paredz pamattiesību ierobežojumu, to atbilstība Satversmei

izvērtējama spriedumā.

Pieteikums iesniegts kā konstitucionālā sūdzība. Lai gan

pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdēto normu

atbilstību visam Satversmes 107. pantam, tomēr pēc būtības tiek

apstrīdēta atbilstība tikai minētajā pantā ietvertajām tiesībām

saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Izskatāmā lieta

neskar jautājumus, kas attiecas uz Satversmes 107. pantā

paredzētām tiesībām uz darba samaksu, kas nav mazāka par valsts

noteikto minimumu, iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

atvaļinājumu.

Lai izvērtētu, vai ir aizskartas

Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzētās

tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, ir

jānoskaidro šo tiesību tvērums.