1. pants

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk -

Saeima) 1991. gada 20. novembrī pieņēma likumu

"Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", kas

stājās spēkā tā pieņemšanas dienā. Šā likuma 12. panta

pirmās daļas 1. un 2. punktā sākotnēji bija noteikti

vienīgi izņēmuma gadījumi, kuros bijušajiem zemes īpašniekiem vai

viņu mantiniekiem nav priekšrocības tiesību pieprasīt zemes

īpašuma tiesību atjaunošanu uz viņiem agrāk piederējušajiem zemes

gabaliem.

1.1. Ar 1995. gada 12. oktobra

likumu "Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"", kas stājās spēkā 1995. gada

15. novembrī, Saeima likuma "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās" 12. panta pirmo daļu izteica jaunā

redakcijā, kā arī papildināja ar piezīmi:

"Ja šā panta 1. un 2. punktā minētajos

gadījumos ēkas īpašnieks nevēlas zemi izpirkt vai viņam nav

tiesību iegūt zemi īpašumā, zeme paliek tās fiziskās personas,

viņas mantinieku vai juridiskās personas īpašumā, kurai tā

piederēja līdz 1940. gada 21. jūlijam, bet ēkas

īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā

šī zeme tika piešķirta apbūvei, zemes nomas maksas maksimālo

lielumu zemes reformas laikā nosakot ne lielāku par zemes

(nekustamā īpašuma) nodokli divkāršā apmērā. Ja ēkas īpašnieka

pilsonība atzīta saskaņā ar 1995. gada 16. marta likumu

"Grozījumi Pilsonības likumā", bet bijušajiem zemes

īpašniekiem vai viņu mantiniekiem līdz minēto grozījumu spēkā

stāšanās datumam atjaunotas īpašuma tiesības, šīs zemes nomas

maksas maksimālais lielums nedrīkst pārsniegt pusotrkārtīgu zemes

(nekustamā īpašuma) nodokli."

1.2. Savukārt 1997. gada 8. maijā

Saeima likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta

piezīmi izteica šādā jaunā redakcijā, kas stājās spēkā

1997. gada 6. jūnijā:

"Ja šā panta pirmās daļas 1. un 2. punktā

minētajos gadījumos ēkas īpašnieks nevēlas saņemt zemi īpašumā

par maksu vai viņam nav tiesību iegūt zemi īpašumā, zeme paliek

tās fiziskās personas, viņas mantinieku vai juridiskās personas

īpašumā, kurai tā piederēja līdz 1940. gada 21. jūlijam un kura

šo zemi ir pieprasījusi, bet ēkas īpašniekam ir garantētas zemes

nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā

lietošanā (apbūvei), un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt

piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības."

Tādējādi likuma "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un

2. punkta piezīmē tika iekļauti vārdi "un zemes nomas

maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes

kadastrālās vērtības" (turpmāk - apstrīdētā

norma).

1.3. Saeima 2011. gada

22. septembrī grozīja likuma "Par zemes reformu

Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1.

un 2. punkta piezīmi. Ar šiem grozījumiem, kas stājās spēkā

2011. gada 19. oktobrī, piezīmes vārdi "zemes

nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt 5 procentus no zemes

kadastrālās vērtības" tika aizstāti ar vārdiem "zemes

nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar

vienoties, zemes nomas maksa nosakāma 6 procenti gadā no

zemes kadastrālās vērtības. Papildus nomas maksai nomnieks

kompensē iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi

maksājumu".