6. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tā

pamattiesību aizskārums tiktu novērsts, ja uz viņu tiktu

attiecināta tāda pati zemes nomas maksas noteikšanas kārtība kā

uz tiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas daudzdzīvokļu

mājas vai arī valstij vai pašvaldībām piederoši ūdensapgādes,

siltumapgādes un energoapgādes objekti.

Saeima 2011. gada 22. septembrī, pieņemot

grozījumus likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās", ir grozījusi apstrīdēto normu. Attiecinot vienādu

zemes nomas maksas noteikšanas kārtību uz Pieteikuma iesniedzēja

norādītajām zemes īpašnieku grupām, likumdevējs ir novērsis

iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu.

Pieteikumā nav pamatots, kāpēc apstrīdētā norma būtu

atzīstama par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Tā stājās

spēkā 1997. gada 6. jūnijā un bija spēkā līdz

2011. gada 18. oktobrim. No pieteikumam pievienotajiem

dokumentiem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs īpašuma tiesības

uz zemes gabala domājamo daļu ieguva, pamatojoties uz

2004. gada 4. jūnijā noslēgto pirkuma līgumu.

Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesības zemesgrāmatā

nostiprinātas 2004. gada 28. jūnijā (sk. lietas

materiālu 8. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs

īpašuma tiesības ieguva laikā, kad apstrīdētā norma jau bija

spēkā. Pieteikuma iesniedzējs 2007. gada 28. decembrī

iesniedza Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā prasības

pieteikumu par zemes nomas līguma noslēgšanu. Izskatot Pieteikuma

iesniedzēja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģija ar 2010. gada 20. oktobra spriedumu

prasību daļēji apmierināja. Tomēr prasības tiesvedības uzdevums

nav izvērtēt zemes nomas maksas noteikšanas kārtību, kuru

Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis Satversmes tiesā tikai 2011.

gada 20. jūnijā. Var secināt, ka Pieteikuma iesniedzējs

apstrīdētajā normā paredzēto zemes nomas maksas noteikšanas

kārtību ilgstoši nav uzskatījis par savu pamattiesību

aizskārumu.

Satversmes tiesas nolēmumos vairākkārt ir vērtētas

tiesību normas, kas regulē piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Tomēr Satversmes tiesa nav piešķīrusi spriedumiem atpakaļejošu

spēku, jo apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to

pieņemšanas brīža būtiski aizskartu ēku īpašnieku tiesības

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 15. punktu).

Ja Satversmes tiesa apmierinātu Pieteikuma iesniedzēja

lūgumu un atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās

pieņemšanas brīža, tiktu radīta nenoteiktība jomā, kurā īpaši

svarīga ir tiesiskā stabilitāte. Sabiedrības interesēs ir

līdzsvars zemes un ēku īpašnieku savstarpējās tiesiskajās

attiecībās. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav iemesla

piešķirt savam nolēmumam atpakaļejošu spēku, tāpēc ir pamats

tiesvedības izbeigšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes

tiesa

n o

l ē m a:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-13-01 "Par

likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"

12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta piezīmes vārdu

"un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus

procentus no zemes kadastrālās vērtības" atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 91. un 105. pantam", kas

ierosināta pēc akciju sabiedrības "Pilsētas zemes

dienests" pieteikuma.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris