5. pants

Saeima papildu paskaidrojumos lūdz

Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību šajā lietā sakarā ar to, ka

apstrīdēto normu likumdevējs ir grozījis un tā zaudējusi savu

spēku.

5.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas

lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi

spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz

to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un

Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds

vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja strīds vairs

nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga.

Tomēr apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi

ne vienmēr var būt pamats lietas izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu

lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punkta piemērošanu. Likums paredz Satversmes tiesai

iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes

tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nepastāv kādi apsvērumi, kas liecina

par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

5.2. Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Saeima

apstrīdēto normu pieņēma 1997. gada 8. maijā, un tā

stājās spēkā 1997. gada 6. jūnijā.

Vērtējot spēku zaudējušas normas satversmību līdz

sprieduma taisīšanas brīdim, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

no tiesas procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam

ir nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks.

Līdz ar to tiesvedība šādās lietās ir iespējama, ja izvērtējamās

tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt

atpakaļejošu spēku. Turpretī tad, ja apstrīdētās normas atcelšana

no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt, piemēram,

būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai

apdraudējumu, tiesvedības turpināšanas lietderīgums ir

izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu).

Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī

uzliek atbildību par to, lai tās nolēmumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

35.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, vai lietā

izvērtējamās tiesiskās attiecības ļautu spriedumam piešķirt

atpakaļejošu spēku.