2. pants

Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. pantā noteiktajam tiesiskās vienlīdzības

principam.

Administratīvajā lietā, sakarā ar kuru iesniegts

pieteikums Satversmes tiesā, ir pārsūdzēts Administratīvās rajona

tiesas spriedums. Minētajā spriedumā secināts, ka Valsts ieņēmumu

dienests (turpmāk - VID) esot pamatoti atzinis personas atbildību

par saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā nodokļu

maksātājam, kā arī pamatoti noteicis iedzīvotāju ienākuma

nodokļa, soda naudas un nokavējuma naudas samaksas pienākumu.

Spriedumā konstatēts, ka konkrētā fiziskā persona laika posmā no

2004. gada līdz 2006. gadam iegādājusies 30, bet

atsavinājusi 12 nekustamos īpašumus. Šāda rīcība norādot uz

apzinātu darbību - nekustamo īpašumu iegādi ar mērķi gūt

finansiālu labumu. Nekustamo īpašumu tirdzniecības raksturs

nemainoties tādēļ vien, ka persona īpašumu pārdod, ievērojot

apstrīdētajā normā noteikto viena gada termiņu. Ja salīdzinoši

īsā laika posmā persona iegādājas 30 nekustamos īpašumus un vēlāk

tos pārdod, tad šajā gadījumā tiekot veikta saimnieciska darbība,

nevis atsevišķs, neregulāra rakstura darījums - sava īpašuma

pārdošana.

Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts) citās lietās

esot skaidrojis, ka likumdevējs nekustamā īpašuma pārdošanas

rezultātā gūtā ienākuma aplikšanu ar nodokli padarījis atkarīgu

tikai no viena kritērija: perioda - viena gada -, kurā

nekustamais īpašums ir bijis personas īpašumā. Ja viens vai

vairāki nekustamie īpašumi ir bijuši personas īpašumā ilgāk par

vienu gadu, tad ienākums, ko persona guvusi no šāda nekustamā

īpašuma (īpašumu) pārdošanas, neesot apliekams ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli un neesot nepieciešams arī vērtēt, vai nekustamā

īpašuma pārdevēja rīcība atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm.

Ievērojot Senāta institucionālo rangu, kā arī to, ka šāda

apstrīdētās normas interpretācija sniegta vairākkārt, tostarp

Senāta kopsēdē, Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētā norma esot

jāpiemēro Senāta interpretācijā.

Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

pārkāpjot vienlīdzības principu attiecībā uz tām personām, kuras

reģistrē savu saimniecisko darbību un maksā iedzīvotāju ienākuma

nodokli vai arī dibina komercsabiedrību un maksā uzņēmumu

ienākuma nodokli. Tāpat tiesiskās vienlīdzības princips tiekot

pārkāpts attiecībā uz tām personām, kuras veic sistemātisku

kustamas mantas pārdošanu ar atlīdzības raksturu.

Kamēr apstrīdētā norma tiek piemērota Senāta

interpretācijā, valsts budžetā netiekot iemaksāti nodokļi

ievērojamā apjomā. Rezultātā valsts budžets neiegūstot nodokļus

par nekustamo īpašumu sistemātisku pārdošanu, kurai ir atlīdzības

raksturs, ievērojamā apjomā, un tas neatbilstot sabiedrības

interesēm.