3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

argumentiem un lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā vai

arī atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei. Pieteikuma

iesniedzēja nevis apšaubot apstrīdētās normas atbilstību

Satversmei, bet gan uzskatot, ka tiesiskās vienlīdzības principam

neatbilst Senāta sniegtā apstrīdētās normas interpretācija. Līdz

ar to izskatāmajā lietā strīds esot par Senāta interpretācijas

atbilstību Satversmes 91. pantam.

Satversmes tiesas kompetenci nosakot Satversme un

Satversmes tiesas likums. Satversmes tiesas likuma 16. pantā

esot izsmeļoši uzskaitīts, kādas lietas Satversmes tiesa izskata.

Likums nevienam neparedzot tiesības apstrīdēt Satversmes tiesā

normas interpretāciju vai normas piemērošanu, jo izlemt, kā katrā

konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas

tiesību normas, - tas neesot Satversmes tiesas pamatuzdevums.

Satversmes tiesa nevarot arī pārvērtēt vispārējās jurisdikcijas

tiesas nolēmuma tiesiskumu.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Senāta

sniegtajai tiesību normas interpretācijai per se nevarot

būt prezumējama piemērojamība. Iespēja citās lietās piemērot

Senāta vai jebkuras citas vispārējās jurisdikcijas tiesas sniegto

tiesību normas interpretāciju izrietot no šīs interpretācijas

pareizības un pārliecinošā spēka, nevis no Senāta institucionālā

ranga. Ja tiesnesis piemērotu Senāta sniegtu, bet Satversmei vai

tiesību sistēmai neatbilstošu tiesību normas interpretāciju,

kuras pareizību viņš pats apšauba, tad šāda tiesneša rīcība ne

vien neatbilstu Satversmes 83. pantam, bet arī pārkāptu

Satversmes 92. pantā garantētās personu tiesības uz taisnīgu

tiesu. Ikvienai tiesai konkrētās lietas ietvaros esot patstāvīgi

jāpārbauda iepriekš sniegtās tiesību normu interpretācijas

pareizība un jāgādā, lai konkrētajos faktiskajos apstākļos

attiecīgā interpretācija būtu pareiza un nodrošinātu taisnīgu

lietas izlemšanu.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. pantam, Saeima norāda, ka tā pieņemta atbilstoši valsts

ekonomiskajai politikai, lai bremzētu augošo nekustamo īpašumu

tirgu un ierobežotu ātras peļņas gūšanu no nekustamo īpašumu

tirdzniecības. Apstrīdētajā normā likumdevējs esot

formulējis izņēmumu, respektīvi, gadījumus, kad personas ienākumi

netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Atbilstoši

tiesību teorijas atziņām izņēmuma noteikumi neesot interpretējami

paplašināti un neesot piemērojami pēc analoģijas.

Interpretējot tiesību normu, nebūtu pieļaujama nodokļu

atvieglojumu paplašināšana, ja līdz ar to varētu rasties šaubas

par likumdevēja īstenotās fiskālās politikas

satversmību.

Ar 1999. gada 25. novembra grozījumiem Nodokļa

likumā esot ieviesti ne vien apstrīdētajā normā paredzētie

atbrīvojumi, bet arī fiziskās personas saimnieciskās darbības

jēdziena formulējums. Tas skaidri norādot, ka no saimnieciskās

darbības gūstamie ienākumi ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Līdz ar to abus šos grozījumus saistot vienots

likumdevēja nolūks: no vienas puses, paredzēt zināmus

atvieglojumus personām, kuras gūst ienākumus no sev piederoša

nekustamā īpašuma pārdošanas, bet, no otras puses, precīzi

noteikt, ka ienākumi, kas gūti no fiziskās personas saimnieciskās

darbības, ir apliekami ar nodokli. Līdz ar to, ņemot vērā Nodokļa

likuma normu sistēmu, nodoklis neesot jāmaksā no ienākumiem par

tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis

vairāk par 12 mēnešiem, ja persona nav īpašumus pārdevusi

regulāri un sistemātiski ar nolūku gūt peļņu.

Arī apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli

neliecinot, ka tajā noteiktais atbrīvojums varētu attiekties uz

gadījumiem, kad persona sistemātiski peļņas gūšanas nolūkā pārdod

vairākus nekustamos īpašumus. Apstrīdētajā normā jēdziens

"nekustamais īpašums" esot lietots vienskaitļa formā,

līdz ar to likumdevējs vērsis uzmanību uz to, ka ikviena

nekustamā īpašuma pārdošana aplūkojama atsevišķi un katram

gadījumam nepieciešams individualizēts vērtējums.

Likumdevējs baudot plašu rīcības brīvību gan tad, kad

īsteno nodokļu politiku, gan arī tad, kad paredz izņēmumus no

nodokļu maksāšanas pienākuma. Tomēr privātpersona nevarot tiesas

ceļā prasīt, lai tiktu noteikti izņēmumi no nodokļu maksāšanas

pienākuma, un šādi izņēmumi nevarot tikt radīti tiesību normas

interpretācijas ceļā. Ja apstrīdētajā normā nav precīzi norādīts

atbrīvojums no pienākuma maksāt ienākuma nodokli par

vairākkārtēju nekustamā īpašuma pārdošanu peļņas nolūkā, tad

attiecīgs secinājums šīs normas interpretācijas ceļā neesot

izdarāms. Pretējā gadījumā šāda izņēmuma paplašināšana būtiski

ietekmētu valsts budžeta ienākumus, un likumdevējam esot

konstitucionāls pienākums sabiedrības labklājības interesēs

attiecībā uz šādu izņēmuma gadījumu paust savu gribu skaidri un

nepārprotami.