5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

5.1. Atlīdzināšanas likuma mērķis esot nodrošināt

personai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās

tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai

personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas nodarīts ar

valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai

prettiesisku faktisko rīcību.

Apstrīdētajā normā noteiktie termiņi kalpojot tiesiskās

noteiktības stiprināšanai. Tie abi esot vērtējami kopsakarā.

Tieslietu ministrija uzskata, ka materiāltiesisks prekluzīvs ir

apstrīdētajā normā noteiktais piecu gadu termiņš, savukārt gada

termiņš ir procesuāls termiņš. Ja persona nokavētu apstrīdētajā

normā noteikto piecu gadu termiņu, tad vienu gadu ilgā procesuālā

termiņa atjaunošana būtu lieka.

Materiāltiesiska prekluzīva termiņa ilgumu nosakot

likumdevējs, izdarot politisku izšķiršanos attiecībā uz to, kāds

laiks dodams konkrētu tiesību īstenošanai. Tieslietu ministrija

norāda, ka līdz ar materiāltiesiskā prekluzīvā termiņa

izbeigšanos zūd arī pašas tiesības. Tātad tiesa šādus termiņus

nevarētu atjaunot vai pagarināt. Vienlaikus Tieslietu ministrija

uzsver, ka atsevišķos gadījumos materiāltiesiska prekluzīva

termiņa atjaunošana ir pieļaujama, piemēram, tad, ja tiek

pārkāpti vispārējie tiesību principi vai termiņa neievērošana ir

attaisnojama.

5.2. Atlīdzināšanas likums un Administratīvā procesa

likums neuzliekot par pienākumu pieprasīt zaudējumu atlīdzinājumu

vienlaikus ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības

apstrīdēšanu. Personai esot tiesības paļauties uz to, ka valsts

ir spējīga nodrošināt pietiekami ātru un efektīvu administratīvo

procesu, lai personai būtu iespēja īstenot savas tiesības

pieprasīt zaudējuma atlīdzinājumu.

Tieslietu ministrija uzskata, ka tādā situācijā, kad no

personas neatkarīgu iemeslu dēļ administratīvās lietas

izskatīšana ieilgst, tiek būtiski apdraudētas šīs personas

tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu. Šāda situācija graujot

administratīvā procesa pamatmērķi un esot pretrunā ar vispārējiem

tiesību principiem. Līdz ar to materiāltiesiska prekluzīva

termiņa neievērošana esot pieļaujama un attaisnojama ar

privātpersonas tiesību un interešu aizsardzību.

5.3. Par materiāltiesiskiem prekluzīviem termiņiem

neesot atzīstami tikai tādi termiņi, kurus likumdevējs tiesību

normā tieši noteicis par nepagarināmiem un neatjaunojamiem.

Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā

termiņa kavējums vispirms būtu jākonstatē iestādei, nevis tiesai,

jo tas izriet no Atlīdzināšanas likumā paredzētā iesnieguma

izskatīšanas mehānisma.

Apstrīdētajā normā noteiktais piecu gadu termiņš esot

saprātīgs, nepieciešams un attaisnojams, jo pieci gadi parasti

esot pietiekams laiks administratīvās lietas izskatīšanai.

Satversmes tiesa

secināja: