8. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktam tiesvedību lietā var

izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas

lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi

spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz

to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un

Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds

vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja strīds vairs

nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. marta

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01

8. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētās normas spēka

zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas

izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības

izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu.

Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet

ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr

nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas

nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

6. punktu).

Ar 2012. gada 18. oktobra grozījumiem

Atlīdzināšanas likumā tā 17. pants tika papildināts ar otro

daļu. Savukārt apstrīdētās normas redakcija netika grozīta un

šobrīd ir ietverta Atlīdzināšanas likuma 17. panta pirmajā

daļā.

Līdz ar to apstrīdētā norma nav zaudējusi spēku un Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts nav

pamats tiesvedības izbeigšanai šajā lietā.