10. pants

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod

Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu

to darīt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību normā minētais

apstāklis, tad atsevišķos gadījumos būtu nepieciešams lietā

turpināt tiesvedību, lai novērstu pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts vai sabiedrības

interešu apdraudējumu (sal. ar Satversmes tiesas 2008. gada 2.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 9.1. punktu). Līdz ar

to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē, vai nepastāv kādi

apsvērumi, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu un 2011. gada 27. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 8. punktu).

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tādējādi,

lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu uz minētās

normas pamata, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai apstrīdētā norma zaudējusi spēku un

2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt.

10.1. Lieta ierosināta par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, proti, par KPL

246. panta otrās daļas redakciju, kas bija spēkā no 2009. gada

līdz 2013. gadam. Apstrīdētā norma zaudēja spēku 2013. gada 27.

oktobrī līdz ar Saeimā pieņemto KPL 2013. gada 23. maija

grozījumu spēkā stāšanos.

Tātad apstrīdētā norma vairs nav spēkā, un tas varētu būt

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā

paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai lietā.

Tomēr apstrīdētās normas grozījumus, pat normatīvā akta

atzīšanu par spēku zaudējušu un apstrīdētās normas ietveršanu

citā normatīvajā aktā, kas strīdu pēc būtības neatrisina, nevar

uzskatīt par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai gadījumos,

kad tiesvedības turpināšana ir nepieciešama konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr.

2001-15-03). Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

likumdevējs konkrēto jautājumu reglamentējis saturiski atšķirīgi

vai arī nolēmis šo jautājumu turpmāk vairs nereglamentēt.

Gadījumos, kad ir grozīts normatīvā regulējuma saturs, bet

apstrīdētās normas teksts no regulējuma nav izslēgts, Satversmes

tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, ka

tiesību normas saturs pēc būtības ir mainījies. Pretējā gadījumā

tiesību normu izdevējs to tekstā izdarītu tikai redakcionālus

grozījumus, kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt

tiesvedības izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar

tiesiskas valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību

aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu

īstenošanu.

Ar KPL 2013. gada 23. maija grozījumiem apstrīdētā norma ir

izteikta jaunā redakcijā, tāpēc formāli tā atzīstama par spēku

zaudējušu. Apstrīdētā norma noteica, ka, pirms pieņemt lēmumu par

tāda drošības līdzekļa piemērošanu, kas saistīts ar brīvības

atņemšanu, procesa virzītājs izsniedz personai, kurai ir tiesības

uz aizstāvību, tā ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības

līdzekļa izvēle. Savukārt apstrīdētās normas jaunā redakcija

nosaka: pirms pieņemt lēmumu par tāda drošības līdzekļa

piemērošanu, kurš saistīts ar brīvības atņemšanu, procesa

virzītājs izsniedz personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tā

ierosinājuma kopiju, kurā norādīts konkrētā drošības līdzekļa

izvēles pamatojums ar konkrētiem, uz lietas materiāliem

balstītiem apsvērumiem. Salīdzinot abu normu saturu, secināms, ka

apstrīdētās normas vārds "pamatota" tika izskaidrots ar

apstrīdētās normas jaunās redakcijas vārdiem "pamatojums ar

konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem

apsvērumiem".

Tādējādi apstrīdētā norma un tās jaunā redakcija pēc satura

būtībā neatšķiras.

10.2. Izskatāmajā lietā ir

būtiski ņemt vērā arī to, ka apstrīdētā norma tika

piemērota Pieteikuma iesniedzējam tādā procesā, kurā tika izlemts

jautājums par viņa ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā.

Pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais

kriminālprocess tajā daļā, kuras ietvaros viņam tika piemērots

minētais apcietinājums, ir izbeigts 2013. gada 22. martā ar

procesa virzītājas lēmumu (sk. lietas materiālu

198.-200. lpp.).

Lai gan apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā Pieteikuma iesniedzējam radītās tiešās nelabvēlīgās

sekas - atrašanās apcietinājumā - vairs nepastāv, tomēr

apstrīdētās normas konstitucionalitātes vērtējumam var būt nozīme

gadījumā, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par neatbilstošu

Satversmei. Šādā gadījumā būtu pamats atzīt, ka vēl apstrīdētās

normas darbības laikā Pieteikuma iesniedzējam apcietinājums

piemērots tādā procesā, kas pārkāpis viņa pamattiesības.

Satversmes tiesa nevar atteikties sniegt savu vērtējumu, ja līdz

ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu strīds nav atrisinājies un

lietā skartais konstitucionāli tiesiskais jautājums nav

izvērtēts.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tās nolēmumiem ir būtiska

nozīme tiesiskuma principa nodrošināšanā. Tāpēc Satversmes tiesai

ir pienākums sniegt savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgā

jautājumā arī tad, ja apstrīdētā norma zaudējusi spēku (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

2011-11-01 9. punktu).

Izskatāmajā lietā ir skarts būtisks konstitucionāli tiesisks

jautājums, proti, personas tiesības uz informācijas saņemšanu un

aizstāvības tiesību īstenošanu pirmstiesas kriminālprocesā, kurā

tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.

Tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai pārliecinātos

par to, ka tiek nodrošināta gan Pieteikuma iesniedzēja, gan citu

personu pamattiesību aizsardzība.

Tādējādi ir noraidāms Saeimas lūgums

izbeigt tiesvedību lietā saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29.

panta 2. punktu un tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.